dažreiz, kad kāds sūdzas par attiecībām (parasti ļoti ilglaicīgām) un noraida šķiršanos kā neiespējamu, paskaidro 'ir taču ļoti sarasts'
nesen (nu, šovasar) uzzināju ko nozīmē tas sarasts. tas ir tad, kad tu nevari aizmigt viens, jo ir tik vientuļi, ka nogurušam jālasa grāmata, jāloka tīrā veļa vai jāskatās filmas vai interneti, jo vajag sevi novest līdz pārgurumam, citādāk miegs nekāds. un tas ar mani notiek pēc nepilna gada kopdzīves. kāds tur brīnums, ka pēc kopā pavadītiem, nezinu, divdesmit pieciem gadiem, ja otrs aizbrauc, piemēram, komandējumā, jūties kā zaudējis kāju. vai roku. vai pārzāģēts gareniski uz pusēm

bet es ne par to gribēju. viņam beidzās atvaļinājums un viņš aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. šodien. pirms pāris stundām. un es jau esmu ļoti sailgojusies un man ir bēdīgi. tādēļ es rīkošos ļoti konstruktīvi un kaut ko apēdīšu. ko treknu un grēcīgu