nu, es bērnībā centos ar visām mantām spēlēties vienlīdzīgi, lai neapvainojas, jo a) biju pārlasījusies Andersenu un Sakses pasakas (kurš vispār ko tādu lasa priekšā bērnam?!) b)kāds man iestāstīja, ka naktīs mantas atdzīvojas un apspriež īpašnieku, nemaz nerunājot, ka viņām arī sāp, ja nemīļo
un man ciešanas sagādāja tas, ka ir tomēr mīļākas mantiņas, kuras līdz ar to nevar tik dikti apmīļot :(