nu nav jau tā, ka es nevienam nevarētu pažēloties, tāda sajūta, ka dzīvesbiedrenei un vēl dažam labam ņerņerņer vien jāuzklausa. ir jau, protams, brīžiem galīgi draņķīgi. problēma tajā, ka nespēju augstāka un cēlāka (un tāds tas tiešām ir) mērķa labā pieņemt šīs (cerams) īslaicīgās nebūšanas, bet es nespēju šobrīd to ar smaidu, jo man skolā ir pakaļā un es tik maz varu šobrīd izdarīt, ka nespēju sagaidīt, kad pāries un kļūšu par djurasel zaķīti