19. Marts 2014

ieviesu papīra dienasgrāmatu. tomēr vieglāk izlikt emocijas un neviens nelien ar pārgudriem komentāriem.

sazvanījos ar vecmāmiņu un sabēdājos. visi darbi slikti un grūti, ne vella nevar nopelnīt un kas tik vēl netiek karināts uz ausīm, jo patiesība ir rūgta - nu nav mums darba tikumiņa, neejam mēs druvā dziedādami, nav vairs tā skarbā naturālā saimniekošana, kad visi no pavisam maziem gadiem līdz pavisam veciem gāja un strādāja (kas vārīja putras un azaidu, kas ganīja pīles, cūkas un govis), nav vairs tie laiki, kad sievietes labības druvā vai dārzeņu vagā piedzemdēja un rukāja tālāk. skaidrs, ka tas ir grūti. pamēģinātu i negribētu vairāk

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: