vakardien atkal cietu no sindroma nekas_nav_par_grūtu_nevar_tikai_bikses_pār_galvu_pārmaukt, kas rezultējās pārgurumā, jo vēl tak daudzās apģērba kārtas visu laiku jāvelk nost un virsū, lai neapslimtu (man visi radi ārzemēs, es šajā zemē viens kā pirksts jeb mazpilsētā, kur nav laika aizbraukt un piemeklēt ko atbilstošu), pirms izkāpšanas no vilciena sazvanīju biedreni lai uzlej tēju, nācu un sapņoju par pirti. iespējams, drīz tikšu pirtī. nācu un iztēlojos, cik jauka būtu sauna ar sausu, asu, karstu gaisu. bet vēl jaukāk, ja tā būtu slapjā pirts ar akmeņiem un garu un pirtsslotām lai varu kārtīgi sasildīties, kādu izpērt (pēršana ir ļoti veselīga pērēja elpošanas ceļiem un ne tikai) tad nosvīdusi apgulties uz gludiem siltiem dēļiem, man nopērtu muguru un izmasētu ar karstiem zariņiem (un ceļu locītavas arī. viena no jaukākajām sajūtām pasaulē ir tad, ja pirtsslotas kārtīgi izvicina gaisā - paņem karstumu, uzliek zem ceļa un tad tu tās saspied un sildi gan ceļus, gan kāju pirkstiņus, kas nedaudz svilst)

un šodien paskatījos laukā pa logu, saule atstarojās no ledus, mani pārņēma mēmās šausmas par to, cik ārā izskatās auksti /nepārmetiet, vēl neesmu psiholoģiski pārorientējusies/, mīļi palūdzu dzīvesbiedrei un uz veikalu gāju..pidžamā. zem kanārijdzeltena slēpotāju kostīma. nedaudz sala sprands. veikalā nesapratu, ko tie divi čaļi tā blenž (laikam labi izskatos. ha)