man atkal šķiet, ka tas kopā savākšanās fakts ir tas svarīgākais - pavadīt laiku ar tuviniekiem (mīļajiem). protams, baigais čakars - māja jātīra un jāšmorē, bet ļoti patīkami tas, ka viens otram kaut ko uzdāvina (tad atvainojas, ka tāda maza dāvana/'tas jau no pestīšanas' bieži saka vecāmamma), kopīgi paēdam gardus ēdienus, viens otram pasaka labus vārdus, vismaz vienu vakaru aprok kara cirvi (vai puslīdz pienācīgi nomaskē), tā kopīgā gatavošanās, kad viens uzkopj, citam - uzkodas, citam siltie, citam saldie/kūkas, visi rosās, pēc tam aprunājas. jo cik nu ilgi būs mums tā vecāmamma, cik nu ilgi būs man tie vecāki (lai viņiem visiem ilgs un veselīgs atlikušais mūžs). lai kāda, tā ir mana ģimene un šobrīd tie ir gandrīz vienīgie brīži, kad satiekamies

v.d. dz.d. man arī ilgu laiku ne pārāk. un tad es mainīju attieksmi - vēlviens iemesls pavadīt laiku ar tiem, ar ko vēlos un sarīkot mums visiem (man) svētkus. tagad man šķiet bēdīgi, ka tev tā, gandrīz vai jāuzprasās sarīkot :D /es labprāt/