sākās viss ar nevainīgu prokrastināciju, tagad esmu iedegusies kasilīgā vēlmē mest visu pie malas un izraut cauri kādu lubeni. jāatzīst, ka dažreiz, kad stress ir pārāk liels un esmu sastingusi kā zaķītis auto starmešu gaismā, nespēju neko sakarīgu iesākt lietas labā, lasu kādas trīs lubenes pēc kārtas. no vakara līdz rītam, tad aizeju gulēt rītausmā vai pa dienu, citreiz pat migrēnas nav, viss čikibumbās, jūtos apskaidrota, žņaudzeklis vēderā atlaidies
un tagad man nav nevienas lubenes. un tieši šobrīd to darīt būtu tīrākā pašnāvība (jeb gatavojam krietnu žūksnīti)
ak

Atj. ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ! atklāju saitu, kurā ilgi un dikti rokoties ne vien notecināšu krietnu tilpumu siekalu, bet arī atradīšu to grāmatu, par kuru domāju un sapņoju jau ļoti ilgu laiku. ja jau neesmu to teikusi, suvenīros no svešām zemēm vediet man, lūdzu, salkanus mīlas romānus. angliski, krieviski, mīkstajos vākos, nocenotus un pārcenotus, nobružātus un nolasītus. tā ir mana patiesā un kaislīgā slepenā bauda