kauns jau teikt, bet vakar ap pusdiviem (naktī) lēju histēriskas asaras par savu dzīvi sadirsto un velto
šodien vairs nav tāda bēdu leja. mistiskā kārtā ir pat dzīvībai nepieciešamie panākumi jomā, kurā esmu absolūti stulba (un samierinājusies)
jau otrā diena kleitā, kas nepiedienīgi īsa un ar Izgriezumu. patiesībā - tunika. tā ir, ja uzvelk pirmo, kas pagadās. toties pašai prieks un mute smaida un 'ziemas kājām*' prieks.

*smiekli man nāk par tām jūsu 'ziemas kājām'. kas tur ko kaunēties - kājas kā kājas, smukas arī baltas. man gan īpaši lielas atšķirības starp 'ziemas' kājām un 'vasaras beigu' kājām nav novērojamas. bet es jau vispār esmu porcelāna lellīte