es laikam esmu kamikadze. ja neskaita to, ka lielākoties esmu īgņa, cilvēki lielā koncentrācijā mani kaitina un esmu iemācījusies neuzticēties un būt nelabticīga, katru reizi attiecībās ar čaļiem es ar galvu pa priekšu sajūsmas saucieniem skanot lecu nezināmajā. to gan var norakstīt uz to, ka man parasti nepielec, ja cērt kanti. esmu tik neglābjama, ka man var nepielekt pat tad, ja uzdāvina lakstu. es protams, aizdomājos par to, kā lietas sastāv, ja lien bučoties, parasti izlemjot neraizēties, gan jau viņs saprot, ko dara.
un tad, kad man beidzot ir pielecis, kas un kā bija un notika, atkal ir 'ē! kur tu paliki?! nāc atpakaļ! tu man dikti patiki! ē! wtf? kas te tikko notika?'