kā jau vienmēr tādās reizēs šausmīgi gribas picu. siltu un smaržīgu. un vienalga, ka es nosmaktu to picu ēzdama, jo paelpot īsti nevar ne guļus ne stāvus, kur nu vēl ēst (jo to pat negribas) tā nu šķiet, ka es no smaržas vien būtu paēdusi. turklāt līdz picai būtu jāiet (un tas ir tālu) un es pa ceļam visdrīzāk uz kāda soliņa apsēstos un paliktu kā Cibiņš zem eglītes. laikam jāiet virtuvē pasēdēt. un vispār, iekšējais vaimanuvaimanu jāiespundē kur dziļāk un jāiet cept pelmeņi. galu galā resursi jātaupa
un cik tad var ņerksēt, pašai sāk krist uz nerviem