11. Septembris 2006

tikko atcerējos jūru, muļķīgo tālskati un sāļo gaisu uz viņa lūpām

arī nepazīstot cilvēku var drusciņ mīlēt tāpat vien
par to, ka redzi viņa skumjas
par to, ka tobrīd esi tur
par to kā vējš jauc tavus matus
par to, ka nav nosacījumu, pienākumu
tāpat vien
par to ka tu esi un ir arī viņš
un mirklis
par cilvēcību

iekāre ir savtīga, tai gan vajag iemeslu

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: