impresijas
Recent Entries
11/6/08 12:54 am - zvaigznes
katrs no mums ir zvaigzne.
Visums ir tik plašs, ka man neatliek nekas cits kā vien apbrīnot tā dievišķo spēju likt šīm vientuļām zvaigznēm satikties.
tas ir tas
skatiens
nejaušs un jaušs pieskāriens
tuvums
tuvība
un mirkļa burvība
,par ko visu laiku runāju.
un, droši vien, nebeigšu runāt.
jo, lai arī kādas vien akadēmiskās zināšanas es Akadēmijā būtu iemācījusies, tad tieši tur esmu iemācījusies vēl dažas būtiskākas. tiesa gan, netieši un varbūt tikai pēc tam apjaušami.
nekam, nekam nevajadzētu būt lielākai vērtībai kā šādiem vakariem kā šis!
iespējams, tāpēc man ir tik grūti pieķerties tomēr tik abstraktai zinātnei kā matemātika.
un, jā, šādi vakari ir jābeidz, klausoties Aneti fonā.
ar labu nakti.
paldies.
11/1/08 11:05 pm - .tuvība.
es zinu
zinu
arvien tuvāk
tuvāk tuvāk
līdz robežsajūtas zūd
tik tuvu
līdz izkūstu līdz ar sniegu
liegu
vieglu
un es miegu
iemiegu
tavā siltumā
10/29/08 11:11 pm - īpašības
Aizpagājušā mēģinājuma beigās mums visiem bija jāapsēžas pusaplītī ap Līgu un katram jāatbild uz jautājumu. Jautājums bija šāds: nosauciet 3 savas labākās un 3 savas sliktākās īpašības. It kā vienkāršs jautājums, taču atbildes nemaz nenāca tik viegli. Sākumā kautrīgums (īpaši pirmajiem atbildētājiem), pēc tam jau atkārtošanās, jo, kad jārunā, tad visas izdomātās kaut kur izkūpēja. Lai vai kā, man sanāca runāt vienai no pēdējām. Visu riņķi domāju un domāju.
Manuprāt, manas 3 labās:
optimiste
mērķtiecīga
sirsnīga
Manuprāt, manas 3 sliktās:
slinka
prasīga pret sevi un līdz ar to citiem (pārāk liels prasīgums var būt negatīvs)
lai cik stulbi nebūtu, bet trešo, kuru nosaucu, esmu jau piemirsusi un tagad nāk citas prātā
Esmu pārliecināta, ka šim aplim bija dziļāka jēga, nekā tikai nosaukt trīs īpašības, bet ne par to stāsts. Patiesībā, jau tajā reizē es izdomāju daudz vairāk par šīm trim katrā sarakstiņā. Arī šovakar.
Šovakar manas 3 labās:
uzticīga
patiesa
labs draugs
Šovakar manas 3 sliktās:
akla-negribīga redzēt to, ko nevēlos
spītīga [jo vienmēr gribu to, ko gribu; jo nedaru to, ko negribu(arī attiecībā uz darba pienākumiem)]
izklaidīga
---
Jo šovakar sāku domāt par savu pārliecību, ka esmu labs draugs un ka esmu uzticīga. Kā to vispār nodefinēt? Un vai maz tas ir iespējams? Labā drauga būšana ir saistīta ar vismaz vienu otru cilvēku. Uzticīgs var būt (un ir jābūt!) ,pirmkārt, pret sevi un tad otru.
Jā, draudzības, attiecības, laulības, mīlestības mainās. Tās nevienu brīdi nav vienādas un vienā līmenī. Tās ietekmē kā katra cilvēka iekšējā būtība&tās attīstība, tā arī otra cilvēka būtība&tās attīstība. Raugoties vēl plašākos mērogos - to visu iespaido pasaule, kas ir mums apkārt. Viss iespējamais.
Jau kad devos apmaiņas gadā, mums mācīja un to es pieņēmu kā vienu no augstajām patiesībām - esi patiess un nedzīvo puspatiesībās. Esi atklāts, lai vai kāda ir situācija. Nemelo. Jo viss tik un tā kādā noteiktā brīdī kļūs zināms. Un tas ir pierādījies ne vienu reizi vien.
Pēdējo mēnešu laikā ar šo savu "likumu" nonāku pretrunā.
Esmu patiesa pret sevi, savu būtību&mirkli, kurā vēlos būt un atrodos. Taču es neesmu patiesa pret otru cilvēku. Un šādā gadījumā es vairs nevaru uz sevi attiecināt īpašību "labs draugs".
Vai arī mana vēlme pēc pārredzamas un caurredzamas skaidrības ir pārspīlēta? Drošvien drīzāk, ka tā.
Kā būt? Kā rīkoties? Vai nerīkoties vispār?
Bieži vien zelta vidusceļs ir tik trausls un gandrīz neredzams, ka šķiet neiespējams to atkal uzmeklēt, ja kādā brīdī uz mirklīti zudusi koncentrēšanās spēja, kas tik raksturīga cilvēkam.
---
Kaut arī es par to pietiekoši daudz domāju, zinu, ka vismaz tuvākajā laikā nekas nemainīsies. Atsevišķos brīžos sirsniņa grauzīsies. Taču es tomēr sekošu tam, kas man ir būtisks šodien, šajā mirklī. Es tiekšos pēc un izdzīvošu to.
Ko?
acu skatienu
tuvumu
siltumu
..
---
Jūsu šīs dienas 3 īpašības?
10/29/08 12:05 am - vive la vie bohème!
man prasās pateikt paldies:
par spontāni negaidītām idejām un trakumu tām atbildēt!
un kā man sasodīti labi patīk tā bohēmiešu dzīve!!! pilnīgi tā, ka jānoskurinās.
tātad - vive la vie bohème!!!
10/27/08 01:06 am - par dažām lietām
braucu šovakar/šonakt uz kojām un domāju, ka man tomēr būs kas jāuzraksta. pirmkārt, lai dabūtu to visu ārā no manis kā tādā verbālā caurejā un, otrkārt, lai varbūt tiktu kaut kādā skaidrībā.
ir tikai pāris lietas, kuras mani patiešām tracina. viena no tām ir sajūta, ka kaut kas nav atkarīgs no manis. šajā gadījumā tā būs iziešana no tām sasodītajām kojām!
es ļoti labi apzinos, ka ir noteikumi, kuri ir jāievēro. vienmēr pati esmu bijusi par noteikumu ievērošanu. šajā gadījumā es pat vairs neietilpstu kategorijā "melnais saraksts".
man ļoti patīk mūsu vakari. man patīk tēja, man patīk mūzika, man patīk sarunas, man patīk pat tas, ka ir Rota un savā ziņā tajā visā piedalās. man patīk skats ārā pa logu. man patīk jūsu istaba. man patīk siltums. .. man patīkat jūs.
jā, iespējams, es to visu uztveru pārāk sakāpināti, taču, sasodīts, tā iziešana mani dzen kapā!!!
risinājumi:
1.es varētu pārtraukt braukt uz Balto karalisti.
2.es varētu braukt, kad tur sēž kāds, kurš mani nezina.
3.es varētu ierasties pieklājīgā laikā un aiziet pieklājīgā laikā.
bet fakingā:
1. ja es pārstāšu braukt, es tik daudz ko palaidīšu garām. man vairs nebūs iespēja rakstīt par to, par ko rakstīju augstāk. būs jāatrod cits laiks, vieta, kas vairs nebūs tā. pie manis nav tik ērti, lai kas tāds notiktu. kaut vai tā iemesla dēļ, ka jūsu, kas tur dzīvo ir vairāk, nekā es, kas dzīvo šeit - savā buduārā ar sarkano sienu.
2. ļoti optimāls variants, kas prasītu Džeimsa Bonda cienīgas novērošanas un izpētes spējas!
3. mūsu dienas ir pietiekoši pilnas, lai būtu sarežģīti atrast pienācīgu brīdi. turklāt, viss interesantākais parasti sāk notikt pievakarē. tajās stundās, kad apņem nakts burvība [un trakulība!]. mani darbi vakaros beidzas labi ja astoņos. man nav vērts braukt uz stundu, kas ir tikai loģiski. jo man ir grūti aiziet. tad labāk ir nebraukt vispār.
===
nekad nedomāju, ka pienāks šāda situācija. ka nevarēšu normāli un brīvi tikties un būt kopā ar cilvēkiem, kuri man patīk. tikai tāpēc, ka ir noteiktumi, kuri jāievēro.
tagad gan ar labu nakti - rīt gara diena! ceru, ka Daina jūs nebūs īpaši nomocījusi ;)
10/26/08 12:59 am - zeķes
gribu dzirdēt par jūsu ideālajām zeķēm!?
krāsu/krāsām
biezumu [piemērotas ziemai]
garumu
ar bārkstiņām, bumbulīšiem untml. vai tomēr nē
utt.
lūdzu, ļauties brīvam fantāziju lidojumam šajā jautājumā!
pēc tam pastāstīšu par savējām.
10/26/08 12:34 am - tuvāk
Tātad...
Skolas laikā bija populāras atmiņu klades. Nez kāpēc par tām šodien iedomājos. Lai arī man tās savā laikā likās arī nedzaudz muļķīgas (man pašai nekad tāda nebija. vai esmu ko diži zaudējusi?), savu daļu labas informācijas tās tomēr saturēja.
Ak jā...
Muļķīgas man tās likās tāpēc, ka nekad nevarēju izdomāt vienu vienīgo atbildi. Vai arī vienkārši par to nekad nedomāju, jo domāju par kaut ko citu.
Šodien...
Mēs uztaisīsim ko līdzīgu. Centīšos atcerēties, kādi tur bija tie jautājumi.
---
Vārds/Uzvārds: Lēnerte
Mīļākā krāsa: zaļa vai zila [nekad neesmu varējusi izšķirties un nevaru vēl joprojām. atkarīgs no omas]
Mīļākā filma: Amēlija
Mīļākā dziesma: Madrugada "Magesty" [pašlaik, jo ir rudens]
Mīļākais aktieris: Hjū, es Tevi dievinu un precētu, ja vien esi tāds, kādu parasti tu tēlo savās filmās! [šī ir kaislīga atzīšanās-uztvert nopietni!]
Mīļākais dziedātājs (dziedātājas tiek izskaustas, jo mums, meitenēm, nav tik interesantas!): ir vairāki un ar katru ir kaislīgi vētrainas attiecības
Kura stunda vislabāk patīk?: matemātika [,jo tā ir vienīgā, kas man pašlaik ir!]
Mīļākais skolotājs: Andrejs Koliškins [,jo viņš tiešām ir labs!]
Novēlējums: klausiet sirdij, tad tā nekad nebrēks pretī un neteiks "bet es taču brīdināju, ka tā nevajag!" -> peace, love and harmony kā skaisti rakstīts uz Kandavas slimnīcai piederošās garāžas sienas!
---
Šo sarakstu gan varētu turpināt, taču, manuprāt, iesākumam pietiks. Tā, lai varētu iepazīties. Tātad tagad jūsu kārta!
10/23/08 09:26 pm - Kandava
1. šorīt brokastoju kopā ar tēti. viņam gan tās bija jau otrās brokastis. lai arī man vēl gultā ēsot un mostoties bija dīvaina sajūta, ka te ir vēl kāds, pēc tam patiesi sapriecājos. bija jauka saruna. ārā spīdēja saule. un manī bija sen nebijis šāds miers. kāds, jūs varētu jautāt? es nezinu. zinu tikai to, ka tie mēdz būt dažādi. ar dažādām niansēm.
2. es viņam stāstīju par savu biežo viesošanos kojās. mani patīkami pārsteidza, ka viņš mani saprata, piebilsdams, ko tad es visu laiku darītu dzīvoklī viena!? un ka viņam pašam pietrūkstot cilvēku, ar kuriem parunāt [, jo viņam ir tikai Dace, Daces vecāki un mēs]. tas mani mudināja vēl jo vairāk novērtēt manus dārgos cilvēkus.
3. ir bauda iet cauri pilsētai un sasniegt tās robežas ar pusstundas intervālu. viss liekas tik pārredzams. un kontrolējams. un mīļš ikkatrā mazākajā stūrītī.
4. ar savu ierašanos pārsteidzu vecmāmiņu. [viņa ļoti sapriecājās. es arī.]
5. es dzēru daudz dārzā lasītas piparmētru tējas. tad mēs pagatavojām kopīgas vakariņas. apēdām manis atnestās kūciņas. bija jau vakars. runājām arī par puišiem.
6. vakar Ozols man jautāja, vai man nav skumji citreiz, ņemot vērā, ka mūs vieno līdzīgs stāsts. es atbildēju puspatiesību, sakot tikai "jā, man ir skumji un ilgojos pēc kaut kādas tur vēl sajūtas". patiesībā, tā sajūta ir manī. katru mirkli es to jūtu. katru mirkli es to būvēju. katrā savā draudzībā zināmās devās es to ielieku. es to dāvāju māsām, cerot, ka tikšu saparasta. ..
7. šī sajūta ir kā sadrupis kristāls, kuru lasu kopā. pagaidām tikai esot pie vesmāmiņas es neizjūtu tā asās malas. tikai tur es izjūtu savu piederību. piederību ģimenei, dzimtai. kaut kam, kam saknes ir ilgākas par 40 gadiem. kaut kam, kas manī ieliek drošumu. un mieru. lai es varētu celties un iet tālāk.
P.S. rudens. "Madrugada". kā pagājušo gadu.
P.P.S un es atceros par šūpuļdziesmu, kura man tika dziedāta.
10/20/08 11:48 pm
Vasarā, pirms lieliskā Baibačka devās savā lielajā ceļojumā, mēs ar Ievačku gatavojām tādu kā ceļa paketīti frančzemes iekarošanai. Viens no aktuālajiem jautājumiem bija mūzika. (Ir zināms, pierādīts, ka laba mūzika ir ļoti svarīgs elements!!!)
Mans toreizējais uzdevums bija atrast labu mūziku. Todien devos uz Upes mūzikas veikalu iepretim Galerijai Centrs un uzplijos tur strādājošam foršam džekiņam, lai ierāda man kaut ko franciski jauku.
Šovakar, pārbraucot pie sevis, atradu tās dienas sarakstiņu savā brūnajā somā.
Todien izvēle krita uz Lojo "Bazar savant".
Bet vēl starp izvēles iespējām bija:
kāds no klasiķiem, kura uzvārds man nepareizi uzrakstīts un nevaru atrast, lai atkal paklausītos
Carla Bruni - patīk viņas zemā balss un ģitāras skaņas
Sandrine Kiberlain - viņas disks toreiz likās pārāk mierīgs (jo tās dziesmas bija mierīgākas, nekā tās, kuras šovakar netā paklausos!)
Seu Jorge - šo viņš todien ieteica, jo esot labs; Deivida Bovija dziesmas pārtulkojis portugāļu valodā un iedziedājis pa savam; no franciskiem elementiem nebija ne smakas, tāpēc jau uzreiz atkrita!
Tā lūk - ja interese, varat paklausīties!
P.S. Mani favorīti - Bruni un Seu Jorge. Seu Jorge youtube paklausaties dziesmas kopā arī ar Ana Carolina. Ļoti izjusti.
10/19/08 08:01 pm - nedēļas nogale
nedēļas nogale tika noslēgta ar patīkamu pastaigu pa manu AB dambi. tur nekas īpaši nav mainījies. gaiss ir kļuvis vēsāks. vēsāks ir kļuvis ūdens. arī gaismas ir kļuvušas vēsākas. tādas vairāk matēriskas. tā vien gribas izskriet uz ūdens virsmas un kārtīgi izvārtīties mirguļojošajās gaismās! paņemt tās plaukstās un pamest gaisā. vērot, kā tās lēnām krīt lejā ap mani. kā sniegs.
patiesībā, grūti aptvert un iesākt uzrakstīt par pēdējām trim dienām/naktīm. tās bijušas pietiekoši vienmērīgas un ierastas. un, tajā pašā laikā, tās bijušas ar tādu muļķības devu, ka nākas krietni papūlēties, lai ko līdzīgu izvilktu no manām atmiņu dzīlēm.
tātad - šeit stāsta mana versija.
man vienmēr ir patikušas piektdienas, kurās es skatos savu norvēģu seriālu. ar skaistiem skatiem un sentimentāli vieglu. ko gan vēl vairāk var vēlēties darīt darba dienā īsi pirms nedēļas nogales!?
vakars kojās. paredzēta tēja un jaukas sarunas. tas viss ir un vēl visādu bonusa labumu.[man jau sasodīti labi patika it viss :)] nakts paskrien tik ātri, ka jau nemanot pienācis rīts un jāiet gulēt. vismaz pāris stundas, jo jābūt darbā. ir apbrīnojami skaists rīts. un pirmo reizi man ir jādomā, kā tikt ārā no kojām. stāvu piecas minūtes starp pirmā un otrā stāva trepēm un nevaru saprast, kā labāk rīkoties. cauri galvai skrien domas - mani pazīst, tik agri šeit nedrīkstu būt, jābūt kārtīgai un labai iespēju robežās, lai nebūtu problēmu ne man dārgiem cilvēkiem, ne man pašai. laiks spiež un nedrīkstu pārāk ilgi tur tā stāvēt un domāt, cik bezspēcīgi jūtos un daru ko ne noteikumos ietilpstošu. un karstākā vēlēšanās būtu zināt par kādu caurumu kādā pažobelē. variantu jau patiesībā nav, tāpēc ielieku savu ātrāko ātrumu un kā raķete traucos cauri bīstamajai zonai. un paspēju vēl nesaprotamu "labrīt" zem deguna un aiz kreisās rokas paslēptas sejas izmocīt.
diena paiet YFU. daudz jārunā un jāskaidro. garšīga pica. un klāt jau pēcpusdiena. ar māsu izejam saulē un vienkārši paejamies pa Vecrīgu. vēlamies doties pie tēta, kura nav Rīgā. neko darīt - pavadu māsu uz vilcienu. ko darīt vakarā? paredzēta salsas dejošana. nav noskaņojuma. gulēt arī negribas iet.
vakars kojās. šoreiz ierodoties ir jāpierakstās, jo sēž tā pati tante, kura no rīta. pirms tam jau domās kāds man ir licis iziet cauri situācijai, ja man tiktu jautāts par rītapusē veikto ašo gājienu ārā. apzinos, ka ne visos gadījumos vaļsirdīga atklātība un patiesība ir pareizais ceļš. jautājumu arī sagaidu un atbildu, ka tā nevarēju būt es, jo biju darbā. nākas gan to visu kārtīgi apstiprināt un tēlot patiesu izbrīnu par tādu iespējamību divu cilvēku līdzībā. izrādās, ka no rīta tur sēdējusi arī pati galvenā Baltās kazas karaļvalsts persona. tja, ko lai saka!? dievojos, ka tā neesmu bijusi es. tā rur runājoties, piemirstu atstāt savu apliecību. tas jau tā man ir gādījies jau iepriekš. to atceros tikai augšā. vai pie vainas ir mazgulēta nakts, pīpes dūmu spēku paliekas, nav ne jausmas, taču ļoti garīgi uzbudinos. man nekad nepatīk melot. tas manī izraisa pretīgumu pašai pret sevi. atklātība un patiesība ir vienas no augstākajām manām vērtībām, pēc kurām vienmēr cenšos vadīties. tas piešķir kvalitāti manai dzīvei, manai esībai. un man nepatīk, ja mana rīcība un pārliecība nonāk pretrunā. tapēc šādi uzbudinājuma viļņi seko visu vakaru. arī nesaistīti ar šo situāciju.
noskatamies foršu filmu. tuvojas 22:00. ir 22:00. ir 22:30. ir 24:00. dažbrīd es pati apbrīnoju savu spītīgo parliecību. un stulbumu. un bezspēku. arī neizlēmību. es vēlos vēl paturēt to burvīgo miera sajūtu. un es to spītīgi daru. un man ir vienalga viss pārējais.
skatāmies filmu. un tad vēl vienu. pat nezinu, kāpēc rodas doma, ka vajag Viesu grāmatā dabūt parakstu, ka esmu izgājusi. tas tiek arī darīts. slepeni. kā Džeimsa Bonda filmās. adrenalīns kāpj. krīzes situācija. gandrīz jau pieķer. gandrīz jau pie sienas līmējos. rokas trīc. un šobrīd nespēj noticēt, cik tas viss absurdi izklausās, ko rakstu. vēl pēc dienas varēšu patiesi uzjautrināties.
ejam gulēt. pulkstens ir aptuveni 5-6 no rīta. man ir vienalga par laiku. pat miegs īsti nenāk, lai arī pierādas pretējais tiklīdz esmu gultā. ir vajadzīga sekunde un mani apņem ierastā nakts tumsa.
ap 14:00 es bez problēmām ierasti raitā solī izeju.
statistika interesei:
nedēļā ir 7 dienas, tātad arī 7 vakari un 7 rīti. katrā dienā pa 24 stundām-> kopā nedēļā ir 168 stundas.
no šīs nedēļas 7 vakariem 4 biju kojās. no šiem 4 vakariem 3 es tur nakšņoju. 1 no tiem tā arī bija plānots.
kopā kojās pavadīto stundu skaits šajā nedēļā: 59 stundas un 30 minūtes
lielais, viedais secinājumu komplekts:
1. māju sajūtu lielā mērā rada cilvēki. kojas bija manas mājas. un man patika tur dzīvot. dažreiz ir jāsaņem ar bomi pa galvu, lai saprastu, ka dzīve iet uz priekšu un lietas iegūst citus rakursus. kojās kādas dienas noteikti nerādīšos (līdz vakaram pirms došos uz mājām);
2. vienīgais, kas man patiesi nepatika, bija mana garīgā uzbudinātība sestdienā. vienmēr sakautrējos, sajūtos neērti, ka tā notiek. un ka īsti nemāku ar to tikt galā, lai tas nenāktu uz āru. nevienam nepatīk sevi atklāt savā vājumā, kas tiek sargāts kā lielākais dārgums. vai tas rada kādu jaunu kvalitāti draudzībā, ir vesela bloka ieraksta vērts, jo atbildi uz šo jautājumu nezinu.
P.S. paklausaties šitādu veci: Victor Wooten. esot ļoti kruts basģitārists. labākais savā jomā! viņš arī rūpējās par šī vakara muzikālo pavadījumu.
saldus sapņus šai naktij!
10/17/08 02:28 am - slinkumapkarošanas biedrība
Kādu dienu es dibināšu slinkumapkarošanas biedrību. Un tas nemaz nav joks! Būšu pirmā un pati cītīgākā tās biedre.
Šodien skola, respektīvi, mana matemātiskā deva manā šī perioda ikdienā, sākās plkst. 18:00. Pēc pusotras stundas apstiprinājās manas dīvainās aizdomas par citu manu biedru-matemātiķu apraksītajām lapām - šovakar bija jānodod otrs mājas darbs. Nu, neko! Iemalkoju 2 glāzes ūdens, devos pie Andreja un, smaidot vsibrīnišķīgāko no saviem smaidiem, solos Assignment no 2 aizsūtīt uz e-pastu līdz plkst.24:00.
2:21 viss tiek nosūtīts. Kas to būtu domājis, ka grafikus paint programmā tik grūti labi uzzīmēt!? Ceru, ka Andrejs neskatīsies uz pulksteņlaiku, cikos tas nosūtīts. Un atcerēsies manu brīnišķīgo smaidu.
10/16/08 12:02 am - vai pīpes iespaidā?
Un vēl es šovakar domāju par vakar nakts sarunā skartajām tēmām.
Visiem mums tomēr ir dotas vienas izejas pozīcijas. Visi mēs augstāka spēka priekšā esam vienādi. Un pārāk līdzīgi var noritēt divu pilnīgi svešu cilvēku dzīvesstāsti. Dievs tomēr ir ļoti gudrs - cilvēks jūtas labāk, ja apzinās, ka viņš tāds nav viens līdzīgā situācijā. Viņš visur meklē paraugus, kā labāk un ko vispār. Viņam vajag otru cilvēku. Ar to tad arī sākas visa ķibele. Otrs cilvbēks viņam nekad nebūs tik tuvs, cik viņš to vēlas.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nesekoju kaut kādiem sabiedrības noteiktiem standartiem. Taču vai tā tomēr nebūs nepatiesība? Patiesībā, jau es par to nekad tā neesmu domājusi. Vairāk vai mazāk, vienmēr esmu darījusi to, ko vēlos. To, ko esmu izdomājusi un uzskatījusi par pareizu.
Es mācījos, jo gribēju mācīties. Es tagad cenšos mācīties, jo it kā gribu mācīties. Bet vai tā arī nav daļa no kaut kāda lielāka procesa? No tās iedvestās bailes, ka tu nekas nebūsi, ja nebūs laba izglītība.
Ja vidusskolu beidzot bija visvarena sajūta, ka visa pasaule pie kājām un nu tik būs, sāksies lielā dzīve un sapņu piepildīšana, tad tagad mani jau pāris mēnešus ar līdzīgi kā krastus apskalojošiem viļņiem nepamet izmisuma sajūta, ka nezinu, kurp savu dzīvi virzīt. Viss iet kā pa riņķa deju un kā lai tu, cilvēks, tiec gudrs, ja galva apreibusi.
Ir sajūta, ka nepietiek ar to, ka zinu, kas man patīk un ko protu. Un nav jau tā, ka prastu maz.
Būtu jau viegli vainot valsti, brūkošās pasaules ekonomikas un vecākus, kuriem nav padoma. Jo viņiem pašiem tāds nepieciešams. Vēl muļķīgāk būtu vainot laiku, kurā dzīvoju.
Negribu vainot arī sevi.
Jā, esmu slinka (kaut gan kāds tam visam, kas sekos, sakars ar manu slinkumu?) un vislabprātāk katru vakaru dzertu Jogas tēju ar medu un citronu vai malkotu labu vīnu, pīpētu ūdenspīpi un spriedelētu par gudru vīreļu gudrajiem atklājumiem kā, piemēram, Zeme tomēr nav apaļa, bet lodes formā un filozofu izvirtībām starplaikos starp traktātu rakstīšanu. Es braukātu apkārt, skatītos priekšteču sasniegumus un apbrīnotu, kā viņi, vellos, to visu dabūjuši gatavu. Un tā es te vēl ilgi varētu turpināt.
Kur tad paliek mūsu bernībā izsapņotie sapņi? Kur paliek mūsu apslēptās vēlmes un kur paliek mūsu apslēptie talanti? Tik ļoti negribas ļauties skarbajai realitātei darīt kaut ko tikai tāpēc, ka nav izvēles, jo ir kas arī jāēd. Jo šī skarbā realitāte arī ir tā, kura šos visus mūsos vēl joprojām dzīvojošos sapņus ir ieslēgusi aiz biezām durvīm.
Ar katru dienu pārdrošība un jaunības maksimālisms iet mazumā. Ar katru dienu vajadzēs arvien lielākas pūles uzdrošināties darīt ko tādu, ko vidējais cilvēks nedara.
Mēs varām vairāk nekā mēs darām. Arī es sev ticu pārāk maz un, līdz ar to, sevi aplaupu.
Un arī šito visu es varētu turpināt bezjēdzīgi ilgi. Jo tas ir riņķa dancis.
Labāk jāpalūr filma. Tā lūk.
10/15/08 11:50 pm - P.S.
.šī vakara noskaņu uztur - Jose Gonzalez.
10/15/08 11:19 pm - ziema
nekad neesmu īsti sapratusi, kurš gadalaiks man ir vismīļākais. iespējams, ka man tas vienmēr ir šķitis mazsvarīgi. tāpēc jau skolas laikos apbrīnoju klasesbiedrus, kuri pārliecinoši spēja nosaukt savu mīļāko. pat bez argumentēta paskaidrojuma. vienkārši tāpat. un nekas jau nav diži mainījies. man vēl joprojām nav mīļākā gadalaika.
es baudu pavasari.
es baudu vasaru.
es baudu rudeni.
es baudu ziemu.
protams, ir lietas, kuras man katrā no tiem ne īpaši iet pie sirds. bet vai par nosodāmu var tikt uzskatīta mana spītīgā vēlme redzēt tikai to pozitīvās puses? koncentrēties uz to, kas tajos ir skaists un patīkams? [un ne jau tikai uz gadalaikiem to varētu attiecināt!]
šis rudens ir apbrīnojami skaists. un spītīgi liek man atcerēties par pagājušo rudeni Kristiansanā. taču šovakar mani interesē ziema.
jā, ziema ir auksta, nepatīkama, tumša bez sniega.
taču kad vēl mēs tā novērtējam visvisādo tēju brīnumainās garšas, vecmāmiņu adītās vilnas zeķes, sveču liesmiņas, patīkamu fona mūziku jaukas sarunas noskaņai!? otra cilvēka tuvumu un siltumu.
ja tas skan pārāk mierīgi un niansēm bagāti, jāļaujas mazām ikdienas trakulībām:
vārtīties sniegā
šļūkt ar plēvi pa kalnu
slidināties pa aizsalušām peļķēm
nogaršot lāstakas
ķiķināt par apsārtušiem degungaliem
ziemai var būt daudz seju. un slaptdraņķī tai spītīgi jāpierāda, ka mums tomēr ir labi apavi!!!
galu galā - ziema ataicina vienus no skaistākajiem svētkiem.
šogad vēlos ievērot gavēni. [man vajadzēs konsultāciju]
vēlos beidzot arī ko uzadīt, ne tikai par to domāt.
un vēlos sarakstīt paštaisītas kartiņas.
vai ļausimies ziemas mierīgajai siltuma burvībai ar tējas krūzi un vilnas zeķēm?
vai ļausimies ziemas piedāvātajām trakulībiņām?
10/13/08 10:56 pm - God, bless the pīpačka!!!
nav tāda jautājuma: būt vai nebūt?
nav jautājuma: gribēt vai negribēt?
viss notiek pats no sevis. nemanot. jo ir forši. jo ir process. jo ir kopība.
pieverot acis, ievelc. vai nepieverot, bet arī ievelc. paturi sevī un lēnām laid ārā. un jūti, kā dūms tevi apņem. smaržojošs, garšīgs un arvien pavedinošāks.
nu, kur tur atturēties!? un vai maz vajag?..
pārāk skaisti dažbrīd.
un tas, lūk, arī viss.
10/9/08 12:22 pm
šodien ir jāsaņemas.
domas kā parazīti un bezspēcība to barība.
10/8/08 03:08 pm - ?jautājums?
kas ir tās lietas, domas, darbības, kas liek jums tā notrīsēt, ka nezināt, kur pēc tam likties? nu, tā superīgā sajūta, piemēram, vēderā.
man tās ir:
skatiens
smaids
negaidīts, bet gribēts pieskāriens
deja
..
P.S. par to tika domāts šorīt, ejot uz darbu.
10/7/08 12:14 am - .atvadīšanās.
Es sen nebiju jutusies tik labi kā šodien. Un kā vakar. Nezinu, vai tā iemesls slēpjas Pokaiņu meža enerģijās, bet tam jau patiesībā būtu maza nozīme.
Tā netverami vieglā sajūta. Neaptveramais gaismas mirdzums. Vēja vārdi, kas nomierina. Un liek domām aiziet. Vai esat kādreiz klausījušās vējā tā, ka domas nav sadzirdamas? Paliek tikai tā pieskāriens sejai, vaigiem, ausīm. Un vienīgais, ko dzirdi ir vējš, tam izskrienot cauri visam ķermenim. Atliek tam tikai ļauties, pagriezt seju. Un ļauties. ..
Es dievinu tādas dienas kā šīs divas pēdējās - nekas manā prātā netiek sarežģīts, viss ir skaidri zināms un jūtams. Vai vismaz apjaušams, kam atliek tikai sekot.
Iešana pa ielu un smaidīšana pretīmnākošam svešiniekam liekas kā slepens rituāls. Kā piederība kam tikai mums abiem zināmam. Kaut arī tas viss ir neveikli. Un tikai retais šajos platuma grādos tam ļaujas. Bet es vienalga smaidu. Stāvu iepretim Mildai un ieelpoju dzīvi, baudu saules maigumu.
Es gaidu.
Man nekad nav paticis atvadīties. Es to nemāku. Vienalga, vai tas ir kārtējais vakars, kad jādodas mājup, vai ceļojums, kurā es vai kāds cits dodas. Es cenšos šo mirkli pagarināt, iemūžināt ikkatru tā sekundi. Uztvert smaržas un skaņas. Pieskārienu. Katru reizi es veidoju pieminekli. Es meklēju jaunus vārdus, lai pateiktu to pašu. Es meklēju jaunus veidus, lai to padarītu citādāku. Pilnīgāku. Šo mirkli, kurā šķiros, lai aizietu. Kurā šķiros, lai kāds aizietu. Es cenšos to ierakstīt savās atmiņu šūnās, lai tas neizgaist. Lai es jebkurā mirklī to varētu atsaukt un izdzīvot no jauna. Kulmināciju. Vai tiešām kulmināciju?
Mana dzīve iedalās divās daļās - pirms un pēc. Vismaz tā mums stāstīja nometnē pirms pieciem gadiem, kad biju jau ceļa jūtīs savā līdz šim tomēr lielākajā piedzīvojumā. Toreiz es tam neticēju. Tagad pati to saku katrā nometnē, ja vien tur esmu. Mana dzīve un esība iedalās pirms un pēc apmaiņas gada. Mana dzīve iedalās "viss vienkārši" un "viss sarežģīti" periodos. Jo visām labajām lietām līdzi nācis ir tomēr arī ne tik labu lietu un ieradumu kopums, par kuru es pat ilgu laiku neapjautu. Attīstot labās lietas, nācās tīrīt ne mazums nezāļu. To daru vēl joprojām.
Tāpēc es nemāku atvadīties ne uz pāris stundām, ne mēnesi un ne gadu. Uz durvju sliekšņa es vēl cenšos kampt no mirkļa, baidoties, ka pēc tam viss būs citādāk. Un šajā procesā nav nekādu loģikas apsvērumu. Es zinu, ka nekas nevar tā fundamentāli mainīties. Taču mans piemineklis vienalga top. Gluži neatkarīgi no manis. Pārspīlējot pat varētu teikt, ka es dzīvoju tam mirklim, to izmisīgi negribot un vēloties izvairīties no tā.
Un tas ir absurds jau savā būtībā.
Tāpēc mans atvadīšanās process ir tik garšs. Reizēm neizprotams. Apnicīgi nospiedošs. Man. Jo man tas nepatīk, jo nevēlos celt šo pieminekli. Nevēlos stāvēt uz durvju sliekšņa un teikt nozīmīgus vārdus. Tiem nav jēgas. Tie ir iedomātā izmisumā dzimuši un līdz ar to vērā neņemami.
Es vēlos apstādināt laiku. Un valdīt pār mirkli. Labi, ka neesmu Dievs un to nespēju. Es daudz ko zaudētu.
Nekad, nekad vēl nebiju bijusi tik atklāta pret sevi par šo savu atvadīšanās pieminekļa celšanas procesu. Nekad tas man nebija licies tik absurds. Jo es nevēlos teikt to, pār ko nevaldu. Teikt, lai teiktu. Lai paildzinātu. Lai piešķirtu nozīmību.
Es lēnām, lēnām pārbīdu smaguma centru.
Ceru,ka jutīsi. Ceru, ka jutīsiet.
Skaisti sākta diena tiek skaisti noslēgta. Par nakts noskaņu parūpējās Anete (
http://www.myspace.com/anetelv).
Arlabunakti.
10/4/08 11:49 am - negaidītais
Man ļoti patīk, ja dienas beidzas negaidītāk, nekā ir plānots. Ka tās pārsteidz ar savu neparadzemību. Un neparadzemība ir tā, ko mēs bieži vien cenšamies izskaust no savas ikdienas.
Šī nedēļa ir gājusi kā pa kalniem un kā pa lejām - no šķietami neizsmeļama iedvesmas biķera līdz pat minimālākajam tā izsmēlumam. Vēl joprojām man liekas, ka sekoju tādai riņķveida kustībai, no kuras visu laiku cenšos tikt ārā. Izlausties. Un atgūt kontroli pār dažām savām lietām, domām, darbībām.
Cenšos sevi atgūt pilnībā.
[jo citreiz ir sajūta, ka sevi izdāļāju un man pašai nepaliek itin nekā. vai vismaz mazāk, nekā es būtu pelnījusi]
Vienā brīdī kādā manas dzīves posmā man kļuva ļoti svarīgi saņemt man apkārtējo cilvēku apliecinājumu tam, ko daru un saku. Ka tas ir pareizi, ka tā vajag un ka tieku atbalstīta. Saprasta. Mīlēta.
Tas notika tik nemanāmi un es pat neapjautu, kā šī procesa burvība pārņem mani savā varā. Burvība!? Jā, jo tā ir vieglāk dzīvot. Tiek "dalīta" atbildība. Tik ļoti paļaujies uz otra spriedumu, ka domā, ka spēsi izvairīties no lēmuma pieņemšanas. Tagad zinu, ka tas ir maldinoši. Vismaz tajā stadijā, kā tas ir bijis man.
Citreiz es aizdomājos, vai tas ko un kā daru ir mana būtība, vai arī tādējādi es vēlso nodrošināt, ka saņemšu ko pretī. Nodrošinos, ka vienā brīdī nepamodīšos no rīta ar apziņu, ka man nav neviena, kam pazvanīt, parunāt no sirds, samīļot. Īsāk sakot - tās varētu nosaukt bailes no vientulības (nejaukt ar vēlmi būt vienatnē!).
Un tā jau ir atkarība no otra cilvēka. Mana apļveida kustība, kurā atkal un atkal no jauna tieku ievilkta. Un nav jau tā, ka man nepatiktu. Bet tikai laikam vēlos pamazināt tā spēku.
Jo ja es esmu, tad esmu par visiem 100%. Pa pusei man nepatīk.
Šobrīd gan vairs neatceros, ar ko sāku šo ierakstu un kāda bija mana sākotnējā doma. Un šī ieraksta specifika slēpsies tajā, ka nebūšu to pārlasījusi. Taču tas, ko vēlējos pateikt ir, ka man patīk apzināties, ka esmu vajadzīga, ka ar mani ir labi. Jo ne ar vienu no mums nav viegli.
Tāpēc man tik ļoti patīk negaidīti ikdienas pavērsieni, caur kuriem es saprotu, ka tā ir.
9/24/08 10:22 pm - .jautājums.
Vai cilvēks var būt pārāk labs, pārāk rūpīgs? Attiecībā pret cilvēkiem, lietām, situācijām.