impresijas
Recent Entries
1/21/09 12:39 am - tā sāls
jā, tā sāls tomēr ir nogulēto stundu skaitā.
nakts no svētdienas uz pirmdienu: 1:00 gulēt, ceļos īsi pēc 7:00 -> jūtos sasodīti sūdīgi visu dienu [bet varbūt vainīga pirmdiena kā tāda?]
nakts no pirmdienas uz otrdienu: 2:20 gulēt, ceļos īsi pēc 7:00 -> jūtams možums cauru dienu.
interesanti, kā būs rīt?
par to gan domāšu rīt, citējot slaveno Skārletu O'Hāru vai kā tur pareizi bija.
mans Vinters vēl nav pie sienas. šaim ōn mī. neatcerējos un tad jau vairs nebija laika, kad ieskriet veikalā nepieciešamajam materiālam, ar ko piestiprināt. buduārā vajadzīgā līmmateriāla nav.
1/18/09 11:01 pm - .komplikācija.
komplikācijas nav.
tā es šovakar gribu sākt savu ierakstu.
es zinu, ka drīz jau man sāks nākt miegs un būs jāiet gulēt.
pulkstens ir 23:06.
tāpēc jāpasteidzas. ar domu, vārdiem un ierakstu.
jo vēl ir jāpalasa.
jā, es esmu tādā kā nelielā zināšanu vakuumā. man gribās nedaudz zināt. paškontrole dažreiz ir ļoti grūta. bet draudziņš slinkumiņš ir kā labākais draugs.
pulkstens ir 23:10.
es skaitu minūtes un vēlos paspēt vairāk, nekā iespējams.
jau 23:11.
vēl ir ziema, bet es jau jūtu pavasari nākam. pirmoreiz to sajutu pagājušajā sestdienā, 10. janvārī. arī šorīt, ejot un pēc tam mājās no bazņeicas nākot, to jutu. man jau patīk ziema. ar to dūmaku, kas rodas pie sala, un sauli. tāda sirreāla sajūta. un man ir labi. ar sevi un pasauli.
pulkstens ir 23:16.
būs daudz jāstrādā. vairs nekādas gurķošanās. žēl. šodien skaitīju stundas, kuras pavadīšu strādājot, bet kuras varētu pavadīt citādāk, ja nestrādātu. vai es tās piepildītu tā, kā tagad iedomājos tās piepildām? diez vai. es, droši vien, neizdarītu ne pusi no tā, ko iedomājos. tāpēc labāk strādāt. celties septiņos, sākt deviņos un beigt piecos. ļauties pēcpusdienas burvībai un vakara izvirtībām. nakts vēl joprojām mani sauc. un par spīti nostrādātajām stundām es paspēšu visu to, ko iedomājos darām arī nestrādājot. viss ir darīšanas jautājums. tātad - nekādas žēlošanās.
pulksten 23:20 es turpinu ar nākamo domu.
jā, man nedaudz pietrūkst intimitātes. aizmirstot vietu, laiku, ārpasauli. Tu un Es.
zinu, jau zinu. man jābūt pacietīgai! un es tāda arī esmu. nevar visu gribēt vienlaicīgi. tagad man ir daudz kā cita. bet ko lai dara, ka tā mana būtne tāda ir. dažreiz tā alkst pēc intimitātes. pēc Tevis un manis. un nekā cita. bet bieži es par to nedomāju. lai nesāk gribēties vēl vairāk. tā es ar sevi esmu sarunājusi.
pulkstens ir 23.25.
rīt pie sava buduāra gaiši zilās sienas tiks pielikta Edgara Vintera Rīgas monotipija. redzams pulvertornis, ieliņas un cilvēciņi ekspresīvi impresionistiskās izteiksmēs. tā šodien tika atrasta Tukuma pagrabstāva nu jau iztīrītajā telpā. un man ļoti patīk, ka tā ir tāda... nobružājusies.
ir 23:31.
lai arī krīzes laikos tā ir ekstra, man tomēr patīk, ka man ir mašīna. ir vienkāršāk. man ir vienkāršāk. visādā ziņā.
23:34 es beidzu šī vakara ierakstu.
1/13/09 12:30 am
tuvu esi
vēl tuvāk gribās būt
un neapdedzināties
atklāties un izgaršot
kā visgaršīgāko saldējumu
mutē kūstošu ar tām skudriņām
pār muguru skrienošām
jo tuvu esi
un vēl tuvāk gribās būt
---
šodien nedaudz smieklīgi.
atgriežos bērnībā un trešdaļu vakara skatos manu savulaik mīļāko multfilmu.
[ Sailor Moon ]
tad saņemu e-pastu un visnotaļ interesantu fotogrāfiju.
1/10/09 11:59 am - mazās skaistās lietas
jā, mazās skaistās lietas. atkal jau. kā vienmēr. un vienmēr.
es šajā otrajā skaistajā rītā vēlos uzrakstīt par to otru lietu, par kuru minēju iepriekšpēdējā ierakstā. kura sākotnēji ir tapusi uz papīra un tagad noteikti izskatīsies citādāk, nekā sākotnēji. jo tas bija pirmais skaistais rīts, kad traukdamās caur sniegtauriņu jūru un apbrīnojot to mainīgo ātrumu, atkal un atkal es atgriezos pie domām par neparedzamību un pārsteigumu, vārdu un klusumu, vienkāršajām patiesībām. cilvēkattiecībām.
šodien ir cits rīts, bet man ir tikpat labi, kā tajā rītā. tā ir tāda neaprakstāmi laba sajūta, ka ir vienkārši labi. ar sevi. ar pasauli.
neko jaunu jau nepateikšu, bet tomēr ir sajūta, ka vajag. man pašai. lai nebūtu komatu, daudzpunkšu, semikolu. lai būtu trekns punkts un varētu virzīties tālāk. šādā ziņā rakstīšana ir ģeniāla lieta.
man ļoti patīk mazās skaistās lietas. tās mani fascinē. ar savu šķietami nejaušo sākumu, vidu un beigām (kuras vienmēr ir kā jauna sākums). es nezinu, kāpēc tas mani kādā konkrētā laikā ir sācis interesēt. tā vienkārši ir. dažbrīd domāju, ka tas ir labi. dažbrīd - ka ne tik labi. jo skaistās lietas vienmēr sastāv no divām pusēm - tās tevi paceļ vēl neredzētos augstumos, iedvesmo, bet tās var darīt tevi arī skumju. tieši tāpēc, ka ir tik skaistas. un tāpēc, ka nezini, cik ilgi tās ilgs.
Dieviņš man ir devis iespēju izjust gan augstumus, gan kritumus. vēl vairāk - Viņš ir devis ko vairāk - iespēju vērot, mācīties, analizēt un paņemt to vislabāko no visa, lai dotos tālāk. izklausās jau sasodīti vienkārši. un jau sen es zinu, ka saprast to un atrast atbildes uz tiem jautājumiem, kuri man ir, ir prakstiski neiespējami.
paralēli gaļas un saldumu neēšanai, klusajā decembra laikā bija vēl pāris lietas, kurām pievērsos. tās, protams, nebija tik redzamas, un man ir prieks, ka tās ir pavirzījušās uz priekšu. pareizāk sakot, es sevi esmu pavirzījusi uz priekšu.
ir grūti atrast vēl skaistāku lietu kā divu cilvēku attiecības. vienalga, vai esi viens no tiem vai arī vienkārši vēro. un tas ir tas, kas dzīvi padara dzīvošanas vērtu. dod tai jēgu.
patiesībā, man likās, ka man būs vieglāk uzrakstīt to, ko vēlos uzrakstīt. lai gan - es to zinu un šoreiz ar to pietiek.
cilvēkattiecības ir augstākā māksla. lielākais brīnums. kaut kas, ko aprakstīt ir grūti.
būt otram, bet neatdot sevi.
---
pāris atziņas par Lēnerti pēdējā pusgada laikā (Lēnertes skatījumā):
nemācēja iemācīties gribēt jauno sākumu
nemācēja un negribēja saredzēt un paņemt labo, lai dotos tālāk
nemācēja zināt, ko pati vēlas
nepatika sākt dzīvot vienai
vienaldzība kā apjukuma maska
negribēšana saprast, ka neviens nevar dzīvot, domāt, strādāt, mācīties, smieties utt. manā vietā
mistiska gaidīšana atbilžu paketes saņemšanai no kāda cita
aizmiršana par sevi
negribēšana saprast par neiespējamību būt citā laikā
nemācēšana pārstāt domāt un runāt īstajā brīdī
---
es pielieku punktu. paņemu savu dzīvi rokās un veidoju to tālāk.
turpinu baudīt laika mirkli. tā burvību.
turpinu baudīt jūs - jā, jūs! - jo jūs esat kolosālas
es zinu, ka varu daudz vairāk.
1/7/09 01:01 am - Jaungads
kad šodien nācu uz savu buduāru, zināju, ka tā nakts ir pienākusi, kad beidzot kāds vārds jāuzraksta par dienām pirms, pašā dienā un dienām pēc Jaunā gada.
tajā piektdienas rītā, kad sniga skaists sniegs un turpinājās skaistā ziema un kad viss jau bija beidzies, man gluži kā ar mazu bomīti pa galvu iedeva tāda kā déjà-vu sajūta. man citreiz tā ir, ka liekas - nu, kaut kas tāds jau ir bijis! es taču tur esmu tā stāvējusi tajā pieturā iepretim vilcienu sliedēm un pašiem vilcieniem, gaidījusi trešo autobusu, man blakus ir stāvējušas vēl divas zeltenes un gaisā ir virmojusi tāda kā jauku brīžu gaidu sajūta.
varbūt tās ir manas iedomas, jo ir grūti noticēt kaut kam, ko nevari sataustīt, saredzēt, sasmaržot. kaut kam, kas balstās tikai uz kādu izjūtu. bet tas jau ir arī tas, ko es tiecos glabāt. jā, dejas, kuras griezām, vārdus, kurus teicām, smieklus, kurus smējām, ielieku savā atmiņu skapī (man ir vesels skapis kā Dainu tēvam ar ļoti daudzām atvilknītēm un plauktiņiem, no kuriem neviens nav noputējis), taču tas viss ir saistīts ar niansēm. gluži kā vārdi starp rindiņām, lasot dzeju.
man bija ļoti labi. pat tad, kad sēdēju sirreālajā mašīnā, skatījos uz sirreālo ceļu caur priekšējo logu, centos notvert sava skatiena stabilu pieturas punktu, pieturējos pie meitenes pa labi un cerēju, ka nebūs jātaisa šmuce.
man bija labi, jo vēl nekad manai Jaunā gada sagaidīšanai nebija bijis satura, pat ja vārds "saturs" īsti neatbilst tam, ko ar to gribu pateikt.
kad savu/mūsu Latgales piedzīvojumu pieklājīgu atstāstu biju beigusi, tētis teica: tā jau arī ir jāsagaida Jaunais gads - kopā ar draugiem! un viņš būtu vēl varējis turpināt - un tā pa ritīgam!
1/5/09 11:40 pm - - - -
vakar nebija iekšā. arī šovakar nav vairs iekšā. bet man jau ir 2 lietas, par kurām jau jāuzraksta. viena pagaidām ir rakstīta uz papīra. otra ir manā galvā un attiecas uz lieliskajām dienām jauno gadu sagaidot.
es ceru, ka kādā brīdī man būs iekšā un acis nekritīs ciet.
un vispār mans dators ir noķēris kaut kādu vīrusu. ceru, ka nenobruks, līdz dabūšu to līdz dakteronkulim.
12/30/08 01:36 am - pēc-pauze
ir pagājis krietns laiks kopš pēdējā ieraksta. īsti vairs nevaru atsaukt ne tā brīža domas, jūtas, vārdus. nācās pat nedaudz atcerēties, ar ko tad beidzu... tas liekas jau tik sen, kaut arī pagājušas ir tikai 19 dienas. spriediet paši - maz vai daudz.
katrā gadījumā, šajās dienās ir daudz kas noticis.
12.12. - kojas, Ievačka, "Trainspotting"
13.-14.12. - dāvanu maratons atklāts; atklāta arī piparkūku ik gada sezona
15.12. - Ievačkas diena, kojas, pīpīte
16.12. - Solas koncerts
17.12. - mazie Ziemassvētki
18.-23.12. - vāczeme
24.-26.12. - Ziemassvētki
27.-28.12. - vienkārši mājas
tam visam pa vidu vēl norvēģu valodas, dāvanu maratons, kas beidzas tikai 24.decembra vakarā.
par visu neuzrakstīšu. par visu nemaz nevajag uzrakstīt.
šis ir bijis negaidīti jauks Ziemassvētku laiks. tāds, kādam tam vajag būt. nē, ne perfekts. (jo perfektu lietu šajā pasaulē nav). ar saviem kāpumiem un kritumiem. pamācošs, mierinošs, jautrs, atbrīvojošs, aizraujošs, trakulīgs.
es atminējos par lietām, par kurām nekad nevajag piemirst.
PASAULE IR, LAI TO IEKAROTU. tajā nav vietas bailēm, kuras apstādina.
ar to tad arī esmu pateikusi pašu būtiskāko. vismaz to, kas man tāds liekas šobrīd.
12/11/08 12:12 pm - naktis un dienas
es pa naktīm tomēr neguļu. arī pagājušo nakti negulēju.
tāpēc nočiepju pāris stundas no rīta cēliena. kaut arī tā ir tāda vairāk vāļāšanās.
un ko es daru pa naktīm?
īsti nemācēšu atbildēt.
nakts ir mana māsa.
un naktī es domāju par tevi.
12/10/08 11:32 pm - diena
virtuālā pasaulē virtuālas domas, vārdi, teikumi. virtuālā pasaulē virtuālas attiecības, draudzības. virtuāli draugi.
sveiks, mans virtuālais draugs.
mana diena ir bijusi tik piepildīta, ka prieks pēc ilgāka laika izteikt virtuālu vārdu salikumu: jūtams patīkams labi padarītu darbu nogurums! nav jau joka lieta tā valodas mācīšana! bet man sasodīti labi patīk.
un, jā, mans virtuālais draugs, ir sasodīti labi apzināties, ka paspēts tika gandrīz viss. palika tikai sīkumi, kuri izdarāmi arī citā dienā.
kur gan paliek mūsu dienas?
un vēl - sen nebija nācies vienu filmu tūlīt drīz pēc tam jau "noskalot" ar kādu citu. nemēdzu nožēlot izdarīto, šajā gadījumā redzēto, bet nu... jā, gaidīju esam kaut ko citu. un tas vēl būtu maigi teikts. lai vai kā - man patika fotogrāfiskie kadri.
tagad, mans virtuālais draugs, es tevi pametīšu. jo citreiz ir arī kas labāks darāms.
12/6/08 12:15 am - mazliet par policistu būšanu
Atkal mīļā, jaukā dzīve prot pārsteigt! Lai nu kurš to būtu domājis (es jau nu noteitki ne!), ka tā policistu būšana kļūs tik aktuālāka tēma!
Vakardienas stāsts lielos vilcienos jau ir zināms. Es gan vēlos tam vēlreiz iziet cauri, jo tomēr maģiskais elements tajā visā ir. Īsti līdz galam man nav skaidrs, kā tam apzinīgajam cilvēkam izdevās iebāzt rociņu melnajā somā un no tās izvilkt manu, nu jau bijušo, superizcilo maciņu.
Plkst. ap 16:00 Domu laukuma ziedu veikalā pērku puķi. Maks ir. Esmu jau domās par apsveikšanu, kuras aug ar katru soli, ar kuru tuvojos Mildai pa tik ierasto savu taciņu gar Finanšu ministriju (kad vēl mācījos LKA, katru dienu čāpoju pa turieni uz darbu pēc lekcijām. CIlvēku tur parasti maz. Arī vakardien. Tikai kaut kāda sieviete, dīvaini graboša, man ļoti tuvu gāja, kas arī man lika nevērīgi atskatīties. Seju, protams, neievēroju. Domāju, ka tā bija viņa.
Tad, sekojošo stundu, nepacietīgi gaidīju ar otro piegājienu pasūtīto zupu, jo izrādījās, ka pirmajā gaļa iekšā, kuru šomēnes neēdu (tas ir vesela temata vērts - pirmo reizi mūžā pamainīju pasūtīto un pirmo reizi lietoju frāzi - es neēdu gaļu - kas lika sajusties... hmm... citādākai, nekā vidējais latviešu ēdājs). Pienāk brīdis, ad par pasūtīto ir arī jāmaksā - bet maka tad nav!
Plkst. ap 17:00 ejam atpakaļ uz ziedu veikalu. Ja nu gadījumā esmu bijusi tik neuzmanīga, ka esmu atstājusi to tur. Protams, ka nebiju. Steidzu nobloķēt karti. Un vislielākā sāpe tajā brīdī man tomēr bija par pašu maku - pirkts Kandavā pirms pāris gadiem par kādu 1.50Ls salonā "Linda".
Uztvēru to visu kā vēl vienu lielisku mācību būt uzmanīgākai uz ielas. Mani pārsteidza arī mans mierīgums tieši tajā brīdī. Tikai vēlāk sāku satraukties, kad atcerējos par tēta veikto pārskaitījumu mācībām.
Lai vai kā - gandrīz visu, ko man tajā dienā dienā vajadzēja iegādāties, biju jau iegādājusies.
Par autovadītāja apliecību atcerējos tikai skolā. Par to man arī bija neliela skumja. Bet tikai neliela - man nepatīk, ka es tās bildē nesamaidu. Tātad būtu lieliska izdevība tikt pie apliecības ar smaidošu bildi. Gan ne ar tās dienas patiesajā izjūtām, bet es vismaz smaidītu.
Pēc skolas sekoja jaukais Baibačkas vārda dienas vakars.
Šodien biju paredzējusi mācīties. Visu dienu, lai vakarā varētu iet cept piparkūkas (kuras tikai smaržotu) un dzert karstvīnu (kuru patiešām dzertu). Bet, kas jādara, jādara - dienu sāku ar došanos uz banku. Jauka sieviete mani apkalpoja - nu man ir jauna i-bankas kodu karte, jauna parole un nomaksāti kursi par skolu. Jaunā bankas karte būs nākamnedēļ.
Bet ar to vēl stāsts nebeidzas. Izdomāju iet policijas iecirkni uz Valdemāra ielas, jo pa ceļam bija jāieiet Valsts Ieņēmumu Dienestā, kas būtu pa ceļam. Laukā bija sācis skaisti līt. Kaut kā lietus mani šodien netraucēja, līdz brīdim, kad to sasodīto policijas iecirkni nevarēju atrast. Tad nu nospļāvos un gāju uz Matīsa ielas iecirkni.
Biju tur daudzas reizes gājusi garām. Tad jau būtu tagad jāseko teikumam, ka beidzot bija radusies lieliskā iespēja tur arī paviesoties.
Veru durvis, kāpju pa kāpnēm, sekoju norādei "ieieja". Jāzvana, lai tiktu iekšā. Piezvanu divreiz un durvis atver jauns policista kungs ar jautājumu, as izsaka domu "ko vajag?". Tajā pašā brīdī sejā iesitas ilus gadus piesmēķētas telpas gaiss. Izstāstu, kādā jautājumā ieradusies un man jāuzgaida mazā priekštelpiņā. Tur stāv arī kaut kādi 2 ārzemnieki. Viņi tur arī tāpat stāvēja, kad pēc kādas nepilnas pusstundas gāju prom.
Man tika piešķirts cits policists, kuram jādodas līdzi. Sekoju pa piesmēķētu gaiteni. Kāds runā latviski, kāds krieviski. Brīvdienās esošs kolēģis ar sievu un pāris mēnešus vecu bērniņu arī ciemojas - sarunājas jau vairs neizvēdināmajā koridorī.
Ieejam mazākā telpā ar galdu pa vidu bez nekā virsū. Kā filmās. Es sēžu vienā pusē, policists otrā. Viņš atver logu, kas man ļoti pa prātam.
Viņš ir jauns, kalznējs, īsiem, latviski pelēkiem matiem, precējies, ar atāķējušos drošības siksniņu savam ierocim, lai tas neizkristu ārā, nerūpīgi apgrieztiem nagiem un melnumiņiem vietām aiz tiem.
Viņš paņem iesnieguma protokola lapu, uzdod jautājumus un pašu iesniegumu raksta "es formā" - tā it kā es to pati rakstītu. Viņam ir diezgan nesaprotams rokraksts. Tāds ķeburīgs. Varbūt tāpēc, ka ātri raksta.
Tā kā nezināju precīzu adresi Raiņa bulvāra Chilli picai, viņš mēģināja to atrast netā (telpā atradās arī ieslēgts dators). Diemžēl viņam tas īsti labi nepadevās, tāpēc šo problēmiņu atrisināja ar pazvanīšanu uz 1188. Tas man likās tā kuriozi un vairs nejutos tā it kā būtu kāda nopratināmā. Jo tāda sajūta bija.
Tā viņš mani tur iztaujāja, es pēc tam mēģināju salasīt, ko viņš pierakstījis, visu parkastīju vesēlās 3 vietās uz viena šāda iesnieguma. Šķīrāmies jau uz atbrīvotākas nots, kad viņš man teica, ka krimināllietu visticamāk, ka neuzsāks. Sarunas beigās viņš pat atļāvās drošāk pasmaidīt. Tas man patika.
Tā nu atkal devos a gaiteni, kur vēl joprojām bija tētis ar bērniņu.
Mans pirmais piedzīvojums policijas iecirknī bija galā. Ak, jā, gandrīz apmaldījos, meklējot pareizo ceļu ārā. :P
Tā pilnīgi izmirkusi ievēlos buduārā. Jau klāt bija pēcpusdiena. Kamēr paēdu. Tad lēnām nobriedu, tad sāku un visbeidzot sapratu, ka nekādas piparkūku smaržošanas un karstvība dzeršanas man nespīd.
Bet prieks par dienas pievienotajām vērtībām - ar Aigu pasmējām par patiesībā dramatisko krīzes situāciju un slaipsaruna ar dārgo Ievačku!
[Dieviņ, stāvi man rītdien klāt un čuksti, kura no piecām atbildēm ir tā pareizā!]
P.S. Un paldies par brīnumiem un jaukiem cilvēkiem - kāda meitene Vecrīgā atradusi manu autovadītāja apliecību, atrada mani latviešu datubāzē un uzrakstīja, lai dodos tai pakaļ. Tā nu rīt to dabūšu atpakaļ - smaidošā fotogrāfija izpaliks :P Un varbūt labi, ka tā.
---
Saldus sapņus!
12/5/08 11:26 pm - !
The true art of memory is the art of attention.
(Samuel Johnson)
12/2/08 11:32 pm - buduārisms
daudz labu mazo darbiņu padarīts pēdējā laikā. par tiem man patiess prieks, jo katrs no tiem man sniedzis patiesu gandarījumu. vēl dažu šādu veikšana vēl priekšā. bet tie jau patiesībā nekad nekļūst mazāk.
arī vizuāli audiālais baudījums pēdējās dienās bijis bagātīgs. šī vakara filma kino Rīga par padomju sievieti tomēr bija ģeniāla. ne tikai tāpēc, ka neticami precīzi parādīja attiecīgā perioda sievietes situāciju, bet arī tāpēc, ka nu esmu guvusi pāris atbildes sakarā ar savām pārdomām par savas ģimenes vēsturi un tās attiecīgu cilvēku attīstību. kā vienmēr, patiesība izrādās vienkāršāka, nekā pirms tam likās. un pāri visam - šī perioda īpatnības sabiedrības kopējā attīstības tendencē, ietverot arī attiecības un lomu sadali starp vīrieti/sievieti, jaušamas vēl šodien. pusgadsimtu ilgs laikposms nebeidzas vienā dienā. tas, ko apzināti nejūtam, neredzam, nemanām, savā ziņā turpinās. tiek mums nodots, mums to nemaz neapjaušot. mani patiesi pārsteidza, kā filmas veidotāji spēja tajā ielikt kā globālo, tā konkrēto. un tieši tas padara šo filmu par šedevru un ilgdzīvotāju. jo tajā uzdotie jautājumi ir neatbildami. vai atbildami kādā konkrētā laikā atšķirīgi.
===
nevēlos kļūt melanholiska, sentimentāla. galu galā skumja. kā nekā fonā skan Džastins ar savu seksīgo pakaļu.
pēdējās dienās, kuras esmu pavadījusi Rīgā, pietrūkst kāda, ar ko parunāt. varbūt skan nedaudz muļķīgi, jo nav jau tā, ka es nesatiktu cilvēkus.
nejauša saruna pirms miega. negaidīti smieklīgs atklājums, ejot kopā pa ielu. pat būšana vienā telpā un savu lietu darīšana, kas neliedz ik pa brīdim ko ieminēties "ne pa tēmai". utt. u.t.j.
žēl, ka dators neprot jokot.
un nu par šo gan pietiek! pietiek.
11/28/08 11:44 pm - nemainība
Es jau zinu, ka nekas būtiski nemainās.
[Lielos vilcienos mēs bijām, esam un būsim tādi, kādi esam bijuši vienmēr. Tā mazā, nedrošā meitene, kura spītīgi ignorēja lietas, cilvēkus, vārdus, kurus negribēja redzēt, dzirdēt ir vēl aizvien tepat - sēž un raksta šī vakara pārdomas. Un nogrimst vārdu jūrā. Un vēl vairāk - šī mazā meitene ar vēl lielāku spītību dara/nedara to, ko grib/negrib. Ir darījusi vienmēr, jo ir bijusi pārliecināta. Pat ja šaubījusies, tik un tā darīja. Tāda jau viņa arī paliks. Gaidot, kad kāds atnāks un tā pa īstam ieraudzīs visu to, ko viņa spēj dot. Jo viņai ir daudz, ko dot. Citreiz liekas - pārāk daudz.]
Arī vecmāmiņa apstiprināja šīs manas aizdomas. Un mani nebeidz pārsteigt, cik tas tomēr ir dīvaini. Mēs kļūstam ar gadu no gada nobriedušāki (it kā), lēnām novecojam. Tā teikt, notriecam savu ķermeni, bet tas, kas ir mums iekšā, tas netaustāmais , bet tik lieliski jūtamais "es" dzīvo it kā savu dzīvi. Jā, arī tas attīstas, pilnveidojas.
Un tomēr - pašā kvintesencē tomēr paliek nemainīgs.
[Pilsēta mani vienmēr ir darījusi nemierīgu. Tā vienmēr prasa aktivitāti. Taču šeit, šajā pilsētā, kur sēžu, tā norimst. Tā tiek apslāpēta. Varbūt es ilgojos būt citur? Bet kur? Un ar ko?
Zinu jau zinu arī to lielisko sindromu idealizēt tās vietas, lietas&cilvēkus, kur pašlaik neatrodies.]
Citreiz liekas, ka līdzīgs stāsts tiktu izspēlēts atkal un atkal no jauna. Tikai pamainot laiku, telpu un cilvēkus. Tā, it kā tas viss gribētu tieši man likt ko saprast, ko iemācīties.
Es jau daudz ko daru citādāk. Nekā to būtu darījusi sen, sen atpakaļ.
Taču tas, kas manī notiek, ir tikpat spēcīgs. Tikpat dzīvs, liesmojošs, bangojošs... Nu, vienalga kā to aprakstīt. Tas viss ir kā narkotika. Garšīgs saldums vai dzēriens, kas šķietami nevar būt par daudz. Kā skābeklis, bez kā nevar. Nevaru.
[Dažos, ļoti retos brīžos es savās domās apstādinu laiku uz mirkli. Un iegravēju to savās atmiņu rievās. Tādējādi tos padarot ārpus laika eksistējošus. Es atceros it visu - gaismu, smaržu, siltumu..
Tikko lietus lāse tecēja pār mana buduāra logu. Es apstādināju laiku. Tagad es to vienmēr atcerēšos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jutu, kā tā tecēja. Nu, tā, it kā tā būtu tecējusi pār manu ādu. Tā tas notiek.]
Sekojot manai lieliskajai pārliecībai, man tomēr būtu jātic, ka arī pašai dziļākaijau būtībai ir jābūt cerībai uz izmaiņām.
Nu ko, pie tā būs vēl jāatgriežas, kad būšu cienījamākā vecumā.
--
Ar labu nakti.
11/27/08 11:32 am - +++
Not from the stars do I my judgement pluck;
And yet methinks I have astronomy,
But not to tell of good or evil luck,
Of plagues, of dearths, or seasons' quality;
Nor can I fortune to brief minutes tell,
Pointing to each his thunder, rain and wind,
Or say with princes if it shall go well,
By oft predict that I in heaven find:
But from thine eyes my knowledge I derive,
And, constant stars, in them I read such art,
As truth and beauty shall together thrive,
If from thyself to store thou wouldst convert;
Or else of thee this prognosticate:
Thy end is truth's and beauty's doom and date.
11/25/08 11:55 pm - liekvārdība/ne-vārdība/aizguvumi
zem šāda temata uz mani, manuprāt, attiektos:
..hmm.. [seko dziļdomīga pauze]
..jā/nē [seko kaut kāds teikums, iespējams, arī sakarīgs :P ]
klausies [seko visu iespējamo veidu teikums vai kaut kāda pauze]
[klasiskais]forši
džī!/džīzas kraist!
reāli labi/reāli stulbi
un ko man tagad darīt?!
:))
11/25/08 11:13 am - gadās arī tā
Atnācu uz savu buduāru, ieslēdzu dārgo datoriņu, klausījos mūziku, cītīgi notīrīju savus kolosālos zābakus, ēdu un fonā uzliku filmu. Lai nebūtu tik garlaicīgi. izvilku dziju un sāku adīt savu jauno cepuri. Uznāca miedziņš. Adīkli noliku malā. Skatījos filmu. Bet mana sēžampozīcija kļuva arvien zemāka un zemāka, līdz es jau čučēju.
Pilnīgs fui - ne iztīrītiem zobiem, ne uzziestu krēmu uz sejas un rokām.
Pamodos ap pusčetriem naktī/no rīta. Sajūta, ka varētu celties un kaut ko darīt. Iztīrīju zobus, uzziedu krēmus un gāju čučēt.
Sen šitā nebija sanācis. Un labi, ka tas negadās tik bieži.
:))
11/21/08 01:00 am - 20.novembris
īsā nedēļa ir sajaukusi galvu.
ir atkal jautrs prāts.
ir pavadīta jauka diena.
ir atkal nebūts skolā. [un man ir vienalga par to!]
rīt ir piektdiena.
un arvien vairāk man liekas, ka izbaudu to, kas bakalaura studiju gados man pietrūka.
kas!? (jūs varat jautāt)
es atbildēšu: dzīves, kāda piedienas studentam. viegla, ar prieku un bezgala daudziem notikumiem.
P.S. man bija superīgs dzimšanas dienas vakars. lai arī to jau teicu, nespēju atturēties to ierakstīt arī šeit. rakstīts vārds tomēr ir stiprāks. tas neaizplūst līdz ar vēja pūsmu. man bija superīgs 19. novembra vakars - ar labumiem no Dublinas, Rozentāla vīna glāzēm, pildītām ar vīnu, superīgiem cilvēkiem, sniegu un tā kārtīgu izmantošanu kārtīgos ziemas priekos.
paldies, mani mīļie. es to novērtēju.
11/13/08 01:02 pm
.dzīve šodien reāli sūkā.
11/12/08 12:02 am - nedēļas vidus
sen nekas nav rakstīts. šī nakts, šķiet, tīri piemērota šādai nodarbei. jau trešdiena - nedēļas vidus. un laiks salikt visu pa plauktiņiem.
laiks, notikumi, cilvēki negaida.
un tās šī vakara filmas tomēr iedeva tādu kā nelielu "gruzona" sajūtu. vai arī tas ir pilnmēness, kura ik mēneša parādīšanos līdz ar kļūšanu vecākai arvien vairāk izjūtu.
izdarītās lietas:
-> būšana "Tukuma mājās", kas gandrīz vienmēr manī izraisa visādas emocijas
-> manos darbos darbu cītīga apdarīšana un atsevišķos to nodošana tālāk
-> pirmdienas LKA jauno censoņu filmas
-> īru valodas attīstības vēsture LU (vieslekcija)
-> otrdienas LKA jauno censoņu filmas
-> visādas mazās lietas: dzijas iepirkšana cepurei, dāvanas nopirkšana vecmāmiņai, papīra iepirkšana ielūgumiem ..
plānotās, bet neizdarītās lietas:
-> Mise svētdien
-> vecmāmiņas apciemošana
-> slidošana
-> grāmatas lasīšana
-> CV izsūtīšana uz kaut kādām potenciālajām darba vietām
šajos lielajos vilcienos neizskatās nemaz tik traki, kā tas manās domās izskatījās!!! un daudz kas vēl ir izdarāms.
un nevaru nepieminēt manu neviltoto prieku, kas ļaus realizēt Spānijas braucienu. lieliski skolnieki liek vēl vairāk censties. un samaksu, ko saņemu par to visu, uztveru kā bonusu. un skaistas lietas realizēšanas iespēju.
***
es zinu, ko vēlos. zinu, kā tas arī realizējams. tad kur ir problēma?
***
dažas lietas, kuras vēlos, ir visai nereālas.
bet man tomēr patīk par tām domāt.
***
pēdējās dienās aizdomājos, ka neesmu īsti nomodā. eju pa ielu, bet neesmu tur. esmu telpā, bet neesmu tur. esmu kaut kur. ja būtu iemīlējusies, viss būtu skaidrs. bet, cik man zināms, neesmu. un šitais man tā īsti nepatīk. tā sajūta, ka it kā lido kādus piecus centimetrus virs zemes. es nemanu lietas, kuras man gribētos manīt, jo es guļu nomodā.
iespējams, ka nedaudz pārspīlēju.
bet es gribu būt šeit&tagad. es gribu būt es, kas apzinās laiku&telpu.
***
Norah Jones kā vienmēr lieliska. žēl, ka dažreiz atmiņas un asociācijas ar kādām lietām ir tomēr pārāk spēcīgas un dzīvas. vai arī attiecīgos brīžos es pati lieku tām tādām būt? un pat to vēlos? lai nu kā tur nebūtu, tas jau nemazina mūzikas burvību.
***
arlabunakti.
un veiksmīgu nedēļas otru pusi. lai arī, kur mēs katra nebūtu.
un zem tā slēpjas - nedomāt par rītdienu, bet baudīt mirkli! darīt to, ko sagribās - ēst, dzert un priecāties! lēkāt pa peļķēm, ietīties siltā segā un vērot mēnesi. smaidīt un saņemt smaidu pretī. ak jā, dejot ar svešinieku un justies sasodīti labi. nu tā, it kā tas ir pats skaistākais mirklis mūžā. jo katrs mirklis ir neatkārtojams.
atbrīvojam prātu no sava darba un baudām!