Piemirsu vienu gaužām svarīgu vilcienepizodi [lai gan par to svarīgumu varu arī maldīties, jo, ja tas tiešām būtu bijis svarīgi, tad nebūtu ij aizmirsusi]. Redzēju savu Pirmo Lielo Mīlestību!!! Šķiet, man bija kādi pieci, viņš, ja nemaldos, mācījās 4. klasē. Ui, bet tas bija nopietni! Tā kā skolā tobrīd vēl nemācījos, bet bērnudārzu veiksmīgi bastoju un gāju mammai līdzi uz darbu [viņa sīčiem mācīja klavieres spēlēt], gāju pie lielajiem draudzēties. Kas tie bija par laikiem... :) Viņu sauca Ingars. Tā kā tā bija sākumskola, tad drīz vien mūsu ziedu laiki piespiedu kārtā izplēnēja. Bet tā vietā nāca Kaspars! Un, paskat`, te jau tā kā nopietnāk: gadu starpība mazāka [viņš mācījās trešajā klasē], arī "attiecības" [:D] citādākas. Viņš man uzdāvināja gredzentiņu ar zilu plastmasas akmentiņu. Teica, ka mēs tagad precēti! Kā nu bijis, kā ne, bet arī šitā love drīz vien pajuka. Arī visticamāk tādēļ, ka Kaspars devās mācīties uz skolu "lielajiem".
Lai kā arī nebūtu, bet drīz vien nāca Dižā pirmā klase, un tur jau loves netrūka. Nu ja, un tur tas gods tika Ingara jaunākajam brālim. :D Raženi. Pilnīgi prasās atjaunot agrāk pastāvējušo kārtību, lai katru gadu būtu pa jaunam vārdam.

Ā, jā, laikā, kad vēl gāju uz bērnudārzu, ar mīlestību nenodarbojos, bija tikai romāns ar Matīsu, no kura sākotnēji man bija šausmīgi bail, jo viņudien viņš bija uz bērnudārzu atnesis sērkociņus un draudēja [kamēr audzinātāja bija kaut kur izgājusi], ka nodedzinās šito iestādi. Pēc laika kaut kā sadraudzējāmies, pat uzcēlām no klucīšiem/grāmatām māju, nākamajā dienā Matīss atnesa mazu spuldzīti un bateriju - mājiņā bija arī apgaismojums. Tik jauki!