kādu nedēļu no vietas pirms miegiem bez steigas, mierumierā un ar baudu lasīju Markesa "Mīlestība holeras laikos". palika pēdējie lapaspušu desmiti. atstāju saldajam.
bet nevajadzēja. esmu neizpratnē, kāpēc visam bija jāatrisinās tieši tā, kāpēc pirmās 400 lappuses tik piesātināti barojošas, bet tās beidzamās.. kā ar nazīti nošņāptas. nevienas brīves pārdomām. 400 lappuses ticēju visām jūtām, bet kaut kā tās palika pusratā.
lai nu kā - valodas labad gan ieteiktu izlasīt. fināla lappušu atspēkošanai reku arī jauki sapiņkerējušies teikumi: "Sasveicinoties viņa jutās apmulsusi, un viņš viņas mulsuma dēļ apmulsa vēl stiprāk. Apziņa, ka viņi izturas kā mīlnieki, abus samulsināja vēl vairāk, bet apziņa, ka samulsuši ir abi, viņu mulsumu noveda līdz tādai pakāpei, ka to ar līdzcietības piedvesmu pamanīja kapteinis Samaritano.".