Jēzus līgava

Karoči - mēnesi padraudzējāmies, bija pazuduši uz pāris nedēļām - uzradās viens ar lauztu rociņu un noskūtu galviņu (bija tādi smuki, melni, viegli lokaini mati), stāsta, ka esot treniņā sasitis (nu nejau kāvies ar urlām, nē tak!). Atkal pazuda. Uzradās vēl pēc nedēļas - esot abi bijuši Zviedrijā ar prāmi no kautkādastur baznīcas. Prāmja apraksts atbilst īstenībai - laikam tiešām bijuši Zviedrijā. Viskautko stāsta jau agri no paša rīta, kad uzradušies. Ap pusdienlaiku saku, ka man derētu pastrādāt, lai iet pastaigāties. Šie saka, ka noteikti grib vēl parunāt, atnāks pēc stundas. Pēc trim stundām uzrodas viens, satraukti stāstot, ka otru noķērusi policija par konfekšu zagšanu veikalā. Ienāk iekšā, iesūtu viņu istabā, pati ieeju uz mirkli virtuvē. Iekšā kaut kāds čujs, ka kaut kas nav kā parasti. Šis saka, ka lejā ir vecākais brālis (nu viens no piecpadsmit brāļiem, par kuriem jau zinu), kurš gribot atnāk parunāt un pārliecināties, ka es esmu īsta. Es saku, ka augšā nenāks, iešu lejā runāt. Ejam abi. Nopļāpājam trijatā par to, cik zagt ir stulbi, ka viņi tak nepazīst nevienu laimīgu un bagātu zagli, ka dumji tak dzīvot ar sajūtu, ka vienmēr policija tevi meklē utt. PAr izlgītību parunājām, cik forši ir, ja prot lasīt. Pēc stundas sapratu, ka puika visu šo sarunu stāvējis ar manu skaisto Nokia N8 kabatā. :)
Oh well...pirmo pusstundu, kad nespēju aptvert, ka ceturtdaļa no manas dzīves zudusi (divas ceturtdaļas ir mans lap-tops, viena c.-mans maks), domāju, kā labāk aprēķināt atspārdīšanas vietu un laiku...un tad padomāju - well..Dievs! Ja jau Tu man šito visu uzsūtīji, tad, lūdzu, rūpējies pats par savu telefonu un mūsu puikām. Sūti viņus atpakaļ vai dari jebko, kas, Tavuprāt, ir vajadzīgs, lai viņiem atnāk prātiņš mājās.
Interesanta pieredze, kad nav NEVIENA kontakta un tuvākie cilvēki izgājuši offline. Kapsulācija. :) Pastāstīju policijai (viņi, protams, papriecājās, ka esmu no Marsa, ja jau laižu visādus homeless peeps mājās), bet visādi citādi mums bija jauka saruna. Apsolījās darīt, ko var. Vakarā izdomāju, ka vispār jau tā to nevar atstāt - puikām jāzina, ka no draugiem (īpaši jau - no manis) nezog. Aizbraucu naktī ciemos un dusmīgi dauzījos uz durvīm. Atvēra tas, kurš nenozaga, sabijies teica, ka neko nezinot un ka nemūžam no manis nebūtu zadzis. Es jau zinu, bet teicu, lai pabrīdina to otru, kad satiek, ka gribu telefonu svētdien pusdienlaikā atpakaļ. Neieradās. Ieradās trešdien tas pats, kas nezaga. Prasa, ko darīšu,ja viņš atvedīs to otru. Saka, ka negrib nostučīt. Attaisnojas, ka otrs dumiķis, ka viņš nekad nebūtu no manīm zadzis. Vēl pēc nedēļas satiku šo naktī uz ielas. Atkal parunājām. Vainīgais tā arī nav rādījies. Policija šovakar dodas pie viņa vēlreiz ciemos.
Epopeja. Stāsts vēl ir tikai pašā sākumā. :)

Gribu Iphone. Nokia sux anyway :D