Svētdiena, 10. Maijs 2009, 21:35

Pieaudzis un sevi cienošs cilvēks nemēdz ņirgāties par trīsgadīgu bērnu, jo tas neprot vēl kārtīgi runāt.
Parasti cilvēki ķiķina par to, kas vēl pašiem nav līdz galam skaidrs, vai arī ir izveidojusies pārākuma apziņa, jo tiem šķiet, ka kaut kas ir tapis skaidrāks nekā citiem līdzcilvēkiem. Zems pašvērtējums un nepiepildītas ilgas parasti ir tas, kas liek par kaut ko nievājoši vīpsnāt.
Tas, kurš ir sapratis lietu kārtību, ar mīlestību cenšas palīdzēt citiem nevis smejas par tiem; tam, kurš jau gadiem prot lasīt, nešķiet sen vairs uzjautrinoši maza bērna boksterēšana, par to parasti uzjautrinās tie, kas paši tik tikko sākuši lasīt, bet nav tikuši par to pienācīgi novērtēti. Ņirgāšanās par kāda cita nodarbošanos ir visskaļākais sauciens pēc atzinības un pilnības tajā, ar ko nodarbojas pats.

Ja Jūs zinātu, CIK ĻOTI mīlēti esat! Ja Jūs spētu just, CIK ĻOTI cienījami esat! Ikviens! Vislielākais un vismazākais. Un arī vidējais. VISI mēs esam bezgalīgi mīlēti!
 ir doma | 10 raksta

Trešdiena, 13. Maijs 2009, 12:35
[info]ulzha

Uz tām vienīgajām vietām, kur vārds "ja" Tavā postā parādās.

Es saku, ka man patīk tāds paņēmiens, ne jau, ka tas te ir lietots. Es saku, ka es tā darītu. Lai spēcīgāki vārdi.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Trešdiena, 13. Maijs 2009, 12:46
[info]nenormaaliigaa

OK. :)

Par vārdu spēku runājot gan - es rakstot nemēģinu mākslīgi radīt lielāku vai mazāku spēku vai vispār ļoti piedomāt pie tā, ko rakstu - tas, kas iekšā, tas nāk ārā. Spēks vārdiem tieši tik liels, cik man to ir gribējies, cik es esmu uzskatījusi par vajadzīgu. :)
Iepriekšējais - Atbildēt