Man ir sajūta, ka pēdējās 3 nedēļas esmu peldējusies pieduļķotā ūdenī. Šodien es no tā izkāpu un atskatījos uz padarīto, un sapratu notiekošā jēgu vēl labāk, atguvu spēju just emocijas, klausīties Dievā, un viņš man tik daudz pastāstīja, ka pat tie, kas ar viņu ikdienā sarunājas, būtu pārakmeņojušies, to izdzirdot. Mēs visi zinām, ka ir pārmaiņu laiki, ka lietas drīz būs citādāk, kā jebkad agrāk uz Zemes, bet ka tas notiks TIK ĻOTI kardināli, to knapi, knapi apjauš vien daži. Tas pasaules gals, kuru sola, būs tālu no tā, kādu to apraksta dažādās variācijās.
Sirreāla diena - it kā laiks būtu apstājies - tik daudz kas paspēja ar mani notikt, it kā šodien laiks ritētu reizes 10 lēnāk kā parasti. Manā galvā tika iepludinātas shēmas un sistēmas, kas ļauj man saredzēt cauri sienām, cauri laikam, cauri prātiem un cauri sirdīm, bet, lai to visu ieliktu vārdos, man vajadzēs kādu laiciņu. Tas viss nāk ārā pa gabaliņam, pēc vajadzības, adekvāti situācijai.
Ļoti liela manis sakārtošana pa plauktiņiem. Apzināšanās. Es vienmēr esmu intuitīvi zinājusi, kas es esmu, tomēr agrāk man šķita, ka tā ir izdoma par tēmu "kura gan meitene bērnībā nesapņo būt par princesi", vēlāk šī zināšana tika ielikta racionalitātes rāmjos un pielāgota "objektīvajai" realitātei, bet arvien vairāk man top skaidrs, ka viss ir tā, kā es kopš bērnības esmu jutusi. Tā nav pasaka. Tā ir realitāte. Man vienkārši bija liegts to šādi apzināties, lai es spētu pilnvērtīgi iejusties "objektīvajā" realitātē. Lai es līdz kaulam to pazītu un atpazītu tad, kad vajadzēs to lauzt. Es zināšu jūs katru no iekšpuses tad, kad vajadzēs ielikt īsto atslēgu katrā slēdzenē. Mēs atslēgsim vārtus. Uz Debesīm. Mums ir iedotas atslēgas, lai mēs varētu atvērt Paradīzi Zemes virsū. Dzīvi esot. Nenomirstot!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}