Otrdiena, 17. Feb 2009, 12:24

Drīkst,es te paraudāšu mazliet?
Man nav spēka. Un nāk miegs jau kuro dienu pēc kārtas. Jau visu pēdējo pusgadu nav bijusi atpūta. Tās vietā tikai intensīvs darbsdarbsdarbs. Es gandrīz raudu, skatoties uz to kafijas krūzi, kuru nākas izdzert. Ir tāda sajūta, ka sevi moku, bet nav šobrīd iespējas darīt citādāk. Viss jau it kā ir šausmīgi labi - pabeidzu pēdejo nepatīkamo darbu dzīvē, atlicis vairs tikai patīkamais, bet pēc pagājušās nedēļas svinēšanās man pietrūka tieši viena brīvdiena atpūtai. Kad svētdien sapratu, ka rīt jau ir pirmdiena, iestājās pilnīga nevēlēšanās celties. Pietrūkst tieši vienas dienas, kuras man nav. Un tuvākajās divās nedēļās nebūs. Un tieši šajās tuvākajās nedēļās ir katra diena ar pieaugošu intensitāti darbā. Jā, darbā, kuru es dievinu, kurš man ir kā radīts, bet man nav spēka vairāk. Smadzene atsakās izdomāt to, ko parasti tā ar prieku paveica viegli un ātri.

Savācies, mīļā!

Otrdiena, 17. Feb 2009, 13:29
[info]prtg

Mana robeža ir tad, kad fiziski uznāk vēmiens. Tad es paņemu brīvu pēcpusdeinu un braucu pie jūras. Iespējams, ka šodien arī braukšu. Savācies, mīļā! :)

Otrdiena, 17. Feb 2009, 13:32
[info]nenormaaliigaa

Nu tiklīdz paraud, paliek jau vieglāk - tādēļ arī šis posts.

Lai Tev laba jūrmala. Brīvu pēcpusdienu atļauties nevaru, jo vienkārši nav neviena, kas padarīs to visu manā vietā. Atlikt nevar.