Vispār jau pēdējās divas nedēļas ik dienas kā adata cauri visiem tiem priekiem, kas apņem manu dzīvi, duras kaut kāda neizsakāma skumja. Tāda fundamentāla Skumja. Nesaprotu, par ko skumstu. Prieks par šodien pabeigto projektu un tādējādu aiziešanu no iepriekšējā darba, prieks par atkalredzēšanos ar sen neredzētiem draugiem, prieks par sevi, par visu savu sapņu piepildījumu tiek krāmēts virsū tai Skumjai. Lai kā es priecātos par visu, viņa to caurdur un atgādina par sevi. Es gribu to izraudāt, bet nevaru izspiest no sevis ne asaras. Man nav par ko skumt, man klājas ar katru dienu labāk kā jebkad, dzīve piepilda manas vēlmes tiklīdz es tās esmu izteikusi, bet tomēr es skumstu. HMm...pielēca! Tās nav skumjas! Tās ir ilgas! Nuja! Pareizi! Es nespēju noformulēt, pēc kā ilgojos. AK!
Ai, labi. Es off. Ja ko vajag, būšu Beļģijā šonedēļ. Un šoreiz es tiešām atpūtīšos pa ilgiem laikiem. Mana Dzīve paliks šeit un risinās sevi pati! Lai Jums labi klājas! ;)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}