un vēl - es esmu TIK LAIMĪGA!, ka varētu smieties, lēkāt, vispār darīt jebko...nu labi, es varu arī pateikt, kādēļ - JO ES ATRADU SEVI! nu labi, es saprotu, ka Jūs nesaprotiet, par ko es runāju, bet es esmu tik pārpildīta, ka man vajadzēja vismaz šeit to uzrakstīt, jo dzīvajā cilvēks laikam nobītos no tā, ko es teiktu. Ko es izdarīju? Es izdomāju sev DARBU! Amatu! Vēl jāpagaida līdz tā sākšanai, vēl jāpabeidz iesāktais (šaubos, ka paspēšu, pazīstu sevi, bet vienalga). Vispār vienalga. Viss. Viss, kas ir, ir labi. Nē, nu labi, laikam izklausos pārāk nesakarīga savam vecumam, vispār nesakarīga jebkuram vecumam, bet pēdējā nedēļa ir mainījusi visu manu dzīvi TIK ĻOTI, ka tagad lidoju! Un vēl man ir izteikts nopietns priekšlikums, uz kuru nezinu, ko atbildēt. Mēs vienojāmies, ka jāiepazīstas tuvāk, bet nav it kā laika un naudas. VIņš ir no Parīzes, tas ir gana tālu, lai nebūtu pietiekoši elementāri. Un vispār es nekad tik vājprātīgi neuzvedos. Man šķiet, ka es esmu sapīpējusies, tomēr nevaru atcerēties, ka būtu to darījusi. JA man no gaisa nokritīs kādi pārsimts lati, es lidošu uz Parīzi. Ja nē - nelidošu. Izlemts. Vai arī nē? Ak, nu kāda starpība? Es dievinu savu dzīvi! NOPIETNI!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}