Un vēl es dievinu savu kori! Šķiet, dzīve pēc dziesmusvētkiem ir atguvusi savu jēgu - šodienas nepārtrauktā čalošana mājaslapā par un ap šo tēmu ir devusi kaudzi pozitīvu emociju, kas ļauj ar prieku ilgoties pēc Gaujienas brauciena pie Račevska.
Vēl, protams, dzīves jēgu ir piešķīrusi šī glāze vīna. Es tomēr protu izvēlēties sev nepieciešamo. :)
Bet labākais un galvenais - esmu ieguvusi pēdējās nedēļas laikā vēl nebijušu ticību sev! Pārliecību par sevi augstākā mērā, kādā tā jebkad bijusi. Prieku un apmierinātību ar sevi. Ir pagājis gandrīz gads, kopš jūtos konstanti labi un apmierināti, bet tas vēl nav robežojies ar iedomību. Man neizsakāms prieks par to, jo tas ir vienīgais, kas varētu mani apdraudēt - paštīksmināšanās. VIenīgais, kas spētu mani ievainot. Reizēm pavīd kaut kādas cilvēciskas tieksmes, bet es tās pagaidām protu apkarot. Es ticu, ka spēšu arī turpmāk. Es esmu karotājs. Mednieks. Mana dzīve ir cīņa. Ar sevi, ar pasauli. Spēle. Eksperiments. Un es to BAUDU. Es to DIEVINU! Es radu. Es radu visu, ko vēlos. Pēc Jāņiem es rakstīju, ka piepildīju savas vēlmes pārsteidzoši ātri divreiz. Pagājušajā nedēļā es to izdarīju vēl divas reizes. Pēdējā man ļāva noticēt līdz galam - es TIEŠĀM to spēju, tas viss notiek pēc manas gribas! Tagad es zinu - ja vajadzēs, es spēju apturēt arī laiku. Nevis pārnestā nozīmē, bet tiešā - tā, kā rāda filmās, kad viss apkārtesošais sastingst, tikai es vienīgā kustos. Kādēļ es to stāstu? Jo Jums jāzina. Jums jāzina, ka iespējams ir VISS! Tikai jāprot vēlēties. Jāprot to panākt, jābūt pārliecībai par tā nepieciešamību un - jāspēj atbildēt par sekām.
Pasaule, es Tevi mīlu! Nav spēka, kas spētu pretoties manai Mīlestībai pret Tevi. Pat ne Tu pati!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}