Svētdiena, 29. Jun 2008, 23:30

Hipiju nometne? Nevar teikt, ka es nedabūju visu, pēc kā braucu...tikai kopumā tas bija pavisam citādāk nekā gaidīts. Ko tad es īsti tur meklēju? PIlnīgu brīvību. Fizisku un morālu. Rezultātā es pārsteidzu pati sevi - nekad mūžā man nebija bijis tik ļoti vienaldzīgs apkārt notiekošais. Nekad mūžā neesmu bijusi tik savrupa šādā, līdzīgā vai vispār jebkādā kompānijā. Nekad mūžā vēl nebiju uzvedusies tik dabiski nopietni tik jestrā sabiedrībā. Tiem, kas mani pazīst, varētu likties nedaudz dīvaini redzēt mani stundām mierīgi lūkojamies uguns liesmās, kad apkārt vesels bars cilvēku ālējas. Parasti es būtu pirmā, kas nodarbojas ar ālēšanos. :) Pirmo reizi mūžā es ieraudzīju sevi tādu, kāda es esmu un gribu būt konkrētajā mirklī. Jā, es gribēju brīvību, bet, ka tā būs tādā pakāpē, tas man sapņos pat nerādījās. Tā bija brīvība ne tikai no ikdienas darba un cilvēkiem. Tā bija brīvība no sabiedrības uzliktajiem rāmjiem, no tēla, kas esmu ES sabiedrībā, kas radīts manā un sabiedrības mijiedarbībā. Šādu stāvokli ir gandrīz neiespējami panākt pazīstamu cilvēku kompānijā, jo cilvēki vienmēr pieprasa viens no otra kādu konkrētu attieksmi, uzvedību. Ja es būtu ar draugiem meklējusi brīvību dabā, tas būtu rezultējies tikai ar ikdienas darbu aizmiršanu jautrās sarunās, ar vienošanos par kopīgām ēdienreizēm un kopīgām aktivitātēm un visāda citāda veida ierobežojumiem, bet šai kompānijai mana eksistence ir gluži vienaldzīga. Neviens nemana manu atnākšanu vai aiziešanu, nevienu neinteresē, vai es esmu paēdusi, izgulējusies un vai man ir jautri. Nevienu arī neinteresē mans apģērbs vai dvēseles stāvoklis. Ja es uz vairākām stundām pazūdu mežā, neviens par to nesatraucas, neviens arī nejautā, kur es biju un ko darīju. TIk maz sarunājusies, trīs dienas dzīvojot starp tik daudziem cilvēkiem, nebiju mūžā. Absolūti dabiska koeksistence starp šī bara locekļiem, līdzāspastāvēšana bez iejaukšanās. Ja sabiedrībā nevienu neinteresē uzspēlētība saskarsmē, tad arī pazūd vajadzība vilkt maskas. Jā, man ļoti patīk runāt, sarunāties, bet nesarunāšanās mani dara pilnīgi brīvu. Un brīvība...tā ir mana atslēga uz lidojumu.

Pirmdiena, 30. Jun 2008, 11:27
[info]goo

jā, jā, visi vainīgi, izņemot mani

Pirmdiena, 30. Jun 2008, 11:33
[info]nenormaaliigaa

nē. tas nav par vainas meklēšanu. Kā jau postā rakstīju - tas ir par mijiedarbību. Pie kam - vai Tu vari pamatoti nepiekrist, ka tā ir?

Pirmdiena, 30. Jun 2008, 12:55
[info]goo

jā. tev apkārt ir tas, kas ir tevī. ja tev apkārtējie uzliek rāmjus - to dari tu pati. Un nepiekrītu, ka kāds no tevis gaida tādu vai šitādu rīcību tusiņos.

Pirmdiena, 30. Jun 2008, 13:54
[info]nenormaaliigaa

Skaidrs, ka lielu lomu jāuzņemas man, tomēr ir gan tā, ka gaida konkrētu rīcību. Ar pavisam konkrētu piemēru - cilvēki mani pazīst kā ekstravertu un jautru personu. Ja kāda personiska iemesla dēļ man tusiņā sagribas nebūt jautrai, automātiski atskan jautājumi "kas noticis? kādēļ tā?" utt. ja es nepaskaidrotu iemeslu pietiekami detalizēti, tiktu uzskatīts (visticamāk), ka kaut kas nelabs noticis. Kāds varbūt sajustos, ka nodarījis man pāri utml. Un cilvēki vispār jūtas neērti, ja kāds no draugu loka tusiņā ir, bet nepiedalās. lai nesagādātu sev un draugiem neērtības, cilvēki automātiski rīkojas tā, kā no viņiem gaida. Protams, ir daži cilvēki, kuru sabiedrībā var atļauties būt dabisks. Man laikam ir kādi trīs, kuri neuzdod jautājumus, bet reti esmu tikai kopā ar viņiem. parasti komplektā ir kāds, kurš noteikti uzdos jautājumus un/vai pieprasīs netieši konkrētu attieksmi no manis.