Viss sāk nokārtoties, esmu gandrīz tikusi galā ar "ko dzīvē gribu", darbā veicas, universitāte gandrīz nokārtota, lieli plāni vasarai un vispār viss ir tik labi, ka vajadzētu lēkāt un priecāties, bet - kaut kur pa vidu tam visam pēkšņi pazaudēju dzīves jēgu. Kaut kādas neizprotamas skumjas un nevēlēšanās dzīvot šodien. Jau no paša rīta nav ēstgribas un tāda sajūta, it kā šodien būtu gaidāms kāds nepatīkams eksāmens. Nav nekāda iemesla justies tā, kā es jūtos - skumji un nedaudz bezcerīgi. Pārņēmis tas, ko parasti sauc par "rudens skumjām". Ja pēkšņi šodien nebūtu no manis tik daudz kas atkarīgs, es laikam nezinātu, kurp doties pēc darba, jo neko negribas. Es solīju saviem Pavadoņiem - ja viņi palīdzēs man nokārtot to eksāmenu, es daudz vairāk laika veltīšu sev. Šķiet, pienācis laiks izpildīt apņemšanos. No rītdienas ņemu pauzi nedēļas garumā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}