Jēzus līgava

Massimo uzjautrina manu ģimeni - mēs darām to pašu. Šodien vedām viņu uz mežu - olas lasīt. Nu Jūs taču ziniet to triku, kad vecāki nemanot izliek olas uz ceļa un ļauj bērnam atrast. Mēs centīgi (nemanot) izmētājām olas sev pa priekšu un paši, skaļā balsī bļaudami "wiiiii, OOOOLAAA!", tās arī atradām (precizēju - tā kā nepūlējāmies nest uz mežu vairāk kā vienu olu, visu laiku "atradām" vienu un to pašu). Galvenie centieni gan bija panākt, lai viņš pirmais pamana olu, bet pārsvarā viņš veiksmīgi izvairījās, jo tomēr noprata, ka tik psihi mēs laikam neesam, ka tas viss būtu galīgi nopietni ņemams. Nedaudz apmulsis džeks bija par mūsu - sešu pieaugušu cilvēku - nenopietno uzvedību, bet mums pašiem likās šausmīgi uzjautrinoši atrast sešreiz vienu un to pašu olu.
Vispār man arvien vairāk sāk iepatikties manas ģimenes humora izjūta un iekšējie jociņi, kas pēdējo gadu laikā izveidojušies. Savus ciemiņus apmulsināt mēs protam, nudien, piemēram, ienākot mājās, visi seši skaļā balsī spiedz "MIIIIIIILULIIIIITI!" (Kaķis zina, ka tas domāts viņam, un skrien pretī, toties nepieradināts ciemiņš ir visai apmulsis - kādēļ tie jocīgie cilvēki taisa paniku). Šodien māsa ar Massimo spēlē šahu, Massimo zaudē, bet ģimene sāk korī dziedāt itāliski "Maaasssimo neemaaak spēee-leeet, Masssimoo nee-maak speee-lēeeet!". Šī nedēļa mājās aizritējusi tik lielā jautrībā, kāda sen nebija pieredzēta. Prieks par šiem cilvēkiem, ar ko man laimējies dzīvot kopā.