Svinējām vecajai omītei 95. Būtībā svinības ne ar ko neatšķīrās no pārējām mūsu dzimtas dzimšanas dienām, tomēr dažas oriģinālas nianses ieviesām gan, ar kurām sagribējās padalīties. Tā kā mana dzimta ir viens liels koris, jauninājumi atbilstoši - svinību atklāšanā (kamēr salej šampanieti) randomā uzdziedājām kurtuskriesivanadziņu un bēdumanu, "sveiks, lai dzīvo" vietā tika izteikts vēlējums dziedāt "Liepu taka" (daudzbalsīgi, protams), bet pie tortes "dedzināšanas" brīža radās vēlme pēc "maza, maza meitenīte". Arī lomas mums ir tradicionāli sadalītas - es uzdodu pareizo toni, omamma velk tempu (ar katru pantu arvien lēnāku), tēvs un krustmāte, savukārt, aktīvi dzied ātrāk - lai jau pavisam nenomirī dziesma, māte un māsa sacer altu partijas, kamēr opaps (kā jau centīgs puika) lieliski pārzina tenoru galu. Pārējie priecājas, ka vismaz kāds zina visus vārdus un piedzied vadošajiem soprāniem.
Svinību gaitā, protams, tiek izteikti vēlējumi omītei nodzīvot līdz visiem 100, gaviļniece bilst, ka gribētos sagaidīt un redzēt arī piekto paaudzi piedzimstam, es saprotu, ka tas uz mani teikts un ar omīti skaļi vienojamies - es parūpēšos par savu daļu, bet viņa parūpējas par savu - nemirt, kamēr nav sagaidījusi mazmazmazbērnus.

aa, un vēl mazliet gribu padalīties ar ned.nogalē sastrādāto. Lūk - gabaliņš ceturtdienas vakara:

( ... tālāk ... )