Manai jaunkundzei ir pārvākšanās stress (kā pati paskaidroja). Atnāca mājās, izpļāva pudeli vīna 20 minūtēs un aizgāja kaut kur.
Es viņu aizmuguriski saucu par jaunkundzi - pat nezinu, kāpēc, nevienu citu es tā nekad neesmu saukusi. Šāds apzīmējums viņai pieķērās pats, uzpeldēja no manas zemapziņas. Nu tas gan nekādā gadījumā nav slikti - man viņa patīk. Jocīgi tikai, ka man tāds vārds priekš viņas...nāku mājās, pametu acis augšā uz logiem un nodomāju: "Ā, jaunkundze jau mājās". Un eju augšā. Nekādu papildus emociju.
Vispār jau viss ir forši. Un piektdien brauc atpakaļ māsa. wiii! Esmu sailgojusies pēc viņām. un viņiem. Un šorīt no rīta par pārsteigumu sev atklāju - JAU NĀKAMNEDĒĻ! (nu tas gan tā ir ierasts - Ziemassvētki vienmēr pienāk pārāk ātri, kas galvenokārt nozīmē, ka sesija arī pienāk pārāk ātri, un (kā vienmēr) neesmu tai vēl gatava) :D