Atcerējos arī, kā tas viss tapa, tas atgādināja, cik sen nav pavadīts laiks kopā ar ļoti labiem draugiem, ar cilvēkiem, kas saprotas ne tik vien no pusvārda, bet pat no skatiena. Mācīties CSN gājām četras trakas dūdas reizē. Džeks, kas vadīja apmācības arī labais - dažus viņa izteicienus pat esmu toreiz pierakstījusi, jāsaka, tie bija daudz interesantāki par CSN, tādēļ arī ķiķināšana pēdējā sola rindā bija nepārtraukta. Dažus izteicienus te pierakstīju:
INSTRUKTORS:
-Bērnībā iegūta trauma audzina raksturu.
-Jāmeklē tas, kam jādod ceļš.
-Trambulis? Ar tramvajiem joki mazi!
-Dur cauri un nāk virsū tramvajs. Uzrauj baigo cemmi.
-Mēs varam atļauties pārskriet pāri, ja te nekas briesmīgs nenotiek.
-Mēs piebraucot izvēlamies kreiso pusi - loģiski -no šīs puses taču mūs sitīs nost.
-Ja jūs strauji bremzējat un jums, piemēram, aizmugurē salonā ir ledusskapis, tad šis ledusskapis jums - BLAUKŠ! - priekšā nokrīt vai priekšējo stiklu izsit.
-Nu trāpās arī eksāmenā kāds traktors vai kaut kas cits tāds spocīgs tur pa ceļu velkas.
-(Turot un rādot pildspalvu) BARJERA ir šāds kaut kas līdzīgs.
-Jāpārliecinās, vai nenāk bānītis.
-Ja jūs tur esat nopampuši uz tās pābrauktuves, tad viens spiež to signālu, otrs skrien kaut kur utt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}