"Dvēseles spēks manī klusi rada, bet es to nemitigi ārdu. Ļaudis met sejā savas gudrības lodes. Es dusmās uzsprāgstu. Prāts apjūk, šaubās un izlemj izpatikt visiem... tikai ne tikko dzirdamai sirds balsij. Kur esmu es pati? Varbūt vispār manis nav? Es atrodu sevī spēka kažoku, velku mugurā un dodos cīņā ar savu vājumu...
Ak Dievs! Es pati sev ienaidnieks! Klusa stīga pārtrauc cīņu. Tā skan dienu un nakti. Mīlestība. No kurienes Tu atnāci? Tik spēcīga. Un nevaldāma. Lūdzu neļauj prātam tevi noliegt. Neļauj vitālam Tevi nogalināt. Dedzini mani, dedzini! Līdz pārtapšu par tīru gaismu..."
Solvita Lodiņa - Šķēle