Ai! Man te neviena nav mājās - visu vakaru izbaudu savu sabiedrību un kārtējo reizi pārliecinos - man tas patīk! Es gribu, GRIBU, GRIBU! - sev dzīvokli. Divistabu. ak! es sāku apsvērt iespēju lūgt vecākiem pasponsorēt man šo nepieciešamību vienu gadu, jo, kaut arī ļoti trinos un vēlos, apzinos, ka nākamgad vēl visticamāk nespēšu pietiekami daudz laika veltīt darbam. tad iedomājos, ka es taču visai elementāri varētu dabūt studējošā (vai kāda tur) kredītu (stīpu ar savu necentību nopūdelēju), bet pēkšņi pārņēma nedrošības sajūta - KĀ tad es to atdošu? vienā sekundē viss ir mainījies! kaut kas...neiedomājams. NEKAD iepriekš man nebūtu bijušas šaubas, ka spēšu atmaksāt šādu nieka kredītu. līdz pat šim mirklim es dzīvoju nevis ar ticību un cerību, bet ar absolūtu pārliecību, ka man viss materiāli nepieciešamais būs. tas bija pašsaprotami un vispār savādāk nebija iespējams, bet pēkšņi... jā, arī tagad zinu, ka man būs viss, ko vēlos, bet...bet pēkšņi es vairs NEVĒLOS! 17 mūža gadus es zināju, ka vadīšu lielu firmu, būšu bagāta un sabiedrībā pazīstama mūsdienīga sieviete, varbūt arī valsts prezidente...nu vai vismaz cita tamlīdzīga persona, kas ietekmē Lielas lietas. tad, pēc gara, gara pārdomu un emociju ceļojuma, es mainījos - es sapratu, ka spēju būt ģimeniska, ka nemaz nevajag man milzīgus ieročus (fiziski), lai varētu pildīt misiju - glābt pasauli. es sapratu, ka spēju mazliet savādākiem līdzekļiem, bet tikpat iedarbīgi darīt labu. tiesa, es vienmēr zināju, ka strādāšu labi atalgotu darbu, man būs vīrs un vairāki bērni, savrupmāja ar pirti un ezeru aiz tās utml. nekas pārmērīgs, vien normālas komforta lietas - nevajadzēja man miljonu, tikai nedomāt par izdzīvošanu. Šodien kaut kas notika. Es izlasīju to romānu līdz galam. Nebija bezjēdzīgi lasīts. Nekas nenotiek tāpat vien. BEt pēkšņi man liekas - es taču nekad tā īsti nestrādāšu...nu vismaz ne "normālu" darbu. Ne tādu ar patstāvīgiem ienākumiem un drošība sajūtu normalizētam cilvēkam. es neko vairs nesaprotu...man pēkšņi tiešām ir bail ņemt to kredītu, jo man šķiet - tad, kad vajadzēs to atdot, manis te vienkārši vairs nebūs! Kaut kas notiek, bet pēkšņi man tas vairs nemaz tik ļoti nepatīk. Pēkšņi man ir ļoti, ļoti bail...
...nekas. izgaisīs šī sajūta. uzbangoja vilnis, samaisīja smiltis, nekas, tās nosēdīsies. viss kļūs caurredzams.
tagad gribu piedzerties. vajag.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}