|
|
Ceturtdiena, 17. Aug 2006, 21:55
Ai! Man te neviena nav mājās - visu vakaru izbaudu savu sabiedrību un kārtējo reizi pārliecinos - man tas patīk! Es gribu, GRIBU, GRIBU! - sev dzīvokli. Divistabu. ak! es sāku apsvērt iespēju lūgt vecākiem pasponsorēt man šo nepieciešamību vienu gadu, jo, kaut arī ļoti trinos un vēlos, apzinos, ka nākamgad vēl visticamāk nespēšu pietiekami daudz laika veltīt darbam. tad iedomājos, ka es taču visai elementāri varētu dabūt studējošā (vai kāda tur) kredītu (stīpu ar savu necentību nopūdelēju), bet pēkšņi pārņēma nedrošības sajūta - KĀ tad es to atdošu? vienā sekundē viss ir mainījies! kaut kas...neiedomājams. NEKAD iepriekš man nebūtu bijušas šaubas, ka spēšu atmaksāt šādu nieka kredītu. līdz pat šim mirklim es dzīvoju nevis ar ticību un cerību, bet ar absolūtu pārliecību, ka man viss materiāli nepieciešamais būs. tas bija pašsaprotami un vispār savādāk nebija iespējams, bet pēkšņi... jā, arī tagad zinu, ka man būs viss, ko vēlos, bet...bet pēkšņi es vairs NEVĒLOS! 17 mūža gadus es zināju, ka vadīšu lielu firmu, būšu bagāta un sabiedrībā pazīstama mūsdienīga sieviete, varbūt arī valsts prezidente...nu vai vismaz cita tamlīdzīga persona, kas ietekmē Lielas lietas. tad, pēc gara, gara pārdomu un emociju ceļojuma, es mainījos - es sapratu, ka spēju būt ģimeniska, ka nemaz nevajag man milzīgus ieročus (fiziski), lai varētu pildīt misiju - glābt pasauli. es sapratu, ka spēju mazliet savādākiem līdzekļiem, bet tikpat iedarbīgi darīt labu. tiesa, es vienmēr zināju, ka strādāšu labi atalgotu darbu, man būs vīrs un vairāki bērni, savrupmāja ar pirti un ezeru aiz tās utml. nekas pārmērīgs, vien normālas komforta lietas - nevajadzēja man miljonu, tikai nedomāt par izdzīvošanu. Šodien kaut kas notika. Es izlasīju to romānu līdz galam. Nebija bezjēdzīgi lasīts. Nekas nenotiek tāpat vien. BEt pēkšņi man liekas - es taču nekad tā īsti nestrādāšu...nu vismaz ne "normālu" darbu. Ne tādu ar patstāvīgiem ienākumiem un drošība sajūtu normalizētam cilvēkam. es neko vairs nesaprotu...man pēkšņi tiešām ir bail ņemt to kredītu, jo man šķiet - tad, kad vajadzēs to atdot, manis te vienkārši vairs nebūs! Kaut kas notiek, bet pēkšņi man tas vairs nemaz tik ļoti nepatīk. Pēkšņi man ir ļoti, ļoti bail... ...nekas. izgaisīs šī sajūta. uzbangoja vilnis, samaisīja smiltis, nekas, tās nosēdīsies. viss kļūs caurredzams. tagad gribu piedzerties. vajag. Ceturtdiena, 17. Aug 2006, 22:28
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) beta
un ka pasaules glaabshana un laba vairoshana utt. ir iespeejama caur vienu vieniigu lietu - dariit ik mirkli to, ko tajaa mirklii veelies visvaioraak. dariit sevi laimiigu. Visumaa ir gana daudz resursu mums visiem, ja Tu no kaut kaa atteiksies, citam taapeec nekljuus vairaak. mums ir tas, ko mees aicinaam. mums ir tas, kam mees ticam. utt. :* Ceturtdiena, 17. Aug 2006, 23:34
nenormaaliigaa
Paldies, es zinu! :) bet šoreiz problēma ir tajā, ka nevaru izšķirties starp divām lietām, kas mani darītu ļoti laimīgu - sēdēšanas kalnos un būšana par mūķeni vai ģiemenes dibināšana un dzīvošana šeit. es nenoliedzu, ka arī šeit var garīgi attīstīties, vienkārši es tik ļoti ilgjojos pēc TĀM tālēm, ka...ka grūti. Piektdiena, 18. Aug 2006, 07:47
beta
vienmeer var aizbraukt un pameegjinaat TO, ko tik ljoti gribas!:)) cik Tev veel gadi studijaam? vari panjemt akadeemisko, vari pabeigt un tad. kad biju TUR sapratu, ka man tur ljoti, ljoti, bet - ka esmu vajadziiga sheit. ka taada - citaada - ir mana misija. ne vien luugt, kas apguuts citaas dziivees, bet tiiri praktiski darboties, paliidzeet. un taapeec varbuut ir veerts pieradinat saveejos pie shiis domas, ka Tu tad un tad dodies. sakraaj naudu biljtetei, ievaac info, izlem uz kurieni - un dodies!:))) un tad jau redzees. tad jutiisi, kursh scenaarijs shai dziivei ir Taveejais. Piektdiena, 18. Aug 2006, 10:44
beta
:* Piektdiena, 18. Aug 2006, 07:58
beta
bet Tev taisniiba, ka gjimenes dibinaashana gan ar pastiprinaatu gariigaa celja ieshanu ir gruuti savienojamas lietas. cik esmu runaajusi ar vecaakaam sievieteem, kas to jau izbaudiijushas, vinjas saka, ka vinju gariigi speeciigaakie briizhi, dinamiskaakie bijushi tad, kad izshkjiirushaas, kad bijushas vienas, kad bijushas. jo, kad esi gjimeniski laimiigs, maz laika paliek gariigaam prakseem un ir vajadziigs LJOTI stiprs gribasspeeks, lai maza beerninja aukleeshanas laikaa veel rastu laiku jogai, cigun, meditaacijaam utt. tai pat laikaa arii gjimenes dziive maaca daudz.:)) Piektdiena, 18. Aug 2006, 10:35
nenormaaliigaa
jā, māca - un es negribu to palaist garām. bet tad sākas nākamā problēma - ja es tomēr gribu aizbraukt, es taču varu to darīt tad, kad bērni izaudzināti, bet...kā lai es atstāju vīru vienu? bezmaz sanāk - ja es izvēlos jebkad dibināt ģimeni, es nekad neaizbraukšu un nebūšu tur, kur vēlos. Piektdiena, 18. Aug 2006, 10:44
beta
es teiktu, ka brauc tagad - kameer nav viira!:))) Piektdiena, 18. Aug 2006, 13:52
beta
?:) Piektdiena, 18. Aug 2006, 13:56
nenormaaliigaa
nu redzi, es jau varētu aizbraukt un palūkoties, KĀ tad īsti TUR ir, bet vienu esmu izlēmusi - es ļoti, ļoti gribu bērnus. lūk. tā jau arī ir tā nesavienojamība - gribu dzīvot VIENMĒR TUR, bet vēl vairāk gribu izaudzināt bērnus. redzēs, kā būs - varbūt man nevajadzēs mūžīgi svārstīties un radīsies iespēja apvienot abus šos saņus. :) Piektdiena, 18. Aug 2006, 16:56
beta
man -liekas- ka Tu nevari zinaat, vai gribi vienreem dziivot tur utt., kameer neesi VISMAZ pameegjinaajusi. :)))) kaa Tu zini - kaa tas ir?! Piektdiena, 18. Aug 2006, 17:08
nenormaaliigaa
arī tiesa, bet man jau parasti ir MILZU pārliecība, ka zinu :) hehe, labi, nav šodien man par to jāsatraucas - vismaz tik daudz skaidrības man ir, lai zinātu, KO darīt rīt :) |