|
15. Jul 2010|20:59 |
Pamalē ducina pērkons. Biju izgājis pļavā. Smēķēju. Skatījos kā melnie mākoņi kā dūmi lēnām mostas apvāršņa malā, samilzstot, samilzstot... Pirms tam mazliet paspēlēju futbolu ar vietējiem zēniem. Pamatīgi nosvīdu un turpinu svīst. Riebjas šis karstums. Pārāk uzmācīgs un neatvairāms. Man labāk patīk drēgnie rudeņi. Ja nebūtu vēsa ābolu sidra un lietus priekšnojautas, un pērkona bargās balss, es būtu vienā no saviem vissliktākajiem garastāvokļiem. Bet tagad jūtos diezgan laimīgs.
Nas ņedagoņet? Tas skan no vecā kašetnieka. Mazliet smīkņāju par savām iedomām.
Varbūt, ja nebūtu Ievas, es nosauktu šīs par beztermiņa brīvdienām no cilvēkiem. Iespējams pametīšu viņu un došos tālāk. Ir apnicis te dzīvot. Ir plāns, kas mani vēl dziļāk ievedīs Nekurienē un, tad es varēšu teikt, ka esmu mazliet pazudis. |
|