| Dirty white boy. |
15. Jul 2010|14:25 |
Pamostos bez krekla. Melnās, šķiet, pirms veselas mūžības Stokmanā pirktās kļošenes ir nošļukušas gandrīz nepieklājīgi zemu, man pusmiegā mētājoties savā gultas pusē. Nesarauju tās uz augšu, kad dodos pāri koka istabai. Katra ķermeņa līnija ir piepildīta sviedraina mikluma, tāpat es nežēlojos. Ārā ir vēl karstāks. Pakasu kņudošo ādu. Manas basās pēdas sajūt vēso virtuves grīdu. Ieslēdzu balto tējkannu. Nav nepieciešams papildināt ūdeni - tur vēl ir mazliet palicis. Iespējams no Ievas brokastlaika.
Mans smieklīgais brokastlaiks. Bez brokastīm. Pusdienlaikā. Ar piparmētru tēju, jo šodien nekārojas kafijas. Ļauju sev ticēt, ka svaigi plūkto piparmētru lapu aplējums man dāvās svaigumu. Smīnu par sevi.
Mūžīgā vienas nakts sieviete ir jau sen aizgājusi, smaržojot pēc zemenēm. Varbūt ravē burkānus basām, netīrām kājām.
Rakstu sirdsmierā. Pie tukša, smagnēja galda ar lakotu augumu. Drīz smēķēšu. Balts aizkars plīvo vējā. Māja met ēnu. Tieši man pretī ir logs. Galds ir pie loga. Paveras skats uz zaļojošu dārzu, raupjām, augumus izlocījušām ābelēm, saules ēnu spēlēm. Neliels zemes ceļš aizlokas aiz dārza. Arī pār to krīt ēnas, jo visapkārt tam zaļo oši. Daži ir tik veci, ka ir nedaudz sašķiebušies. Brikšņu un atkritumu ielenkta, tā ir pils. Vecas, aizmirsas pildrupas, pie kurām vakaros pulcējas vietējie jaunieši un dzer. Ja aiziet līdz dārza mājas otram galam (starp citu, tas nav ilgs ceļš) un paskatās pa logu ar simtiem reižu pārmazgātiem, pelēcīgiem aizkariem, dažkārt var ieraudzīt bērnus spēlējam futbolu pļavā ar īso, zaļo griezumu un smēķējam.
Ziniet, man bija traucēts sirdsmiers. Tagad ritmi pierimuši. Tāpat turpinu dzert tabletes, lai arī naktīs guļu labi un cieši.
Lēns sekss. Vai naktis ar cigaretēm un vīnu pie atvērtiem logiem, sēžot uz galda. Sekss uz galda. Sekss zālē, vasaras naktī. Vietējo dzērāju apciemojums un kandža. Alus lielos, apdrukātos maisiņos, ko viņa nes no tuvējā veikala. Ieva un es mazliet pasauļojāmies. Es dzēru alu un lasīju, lai laiks tā nevilktos.
Ja es būtu sieviete, man būtu melni, gari mati. Es nesauļotos. Es gozētos pludmalē melni strīpotā peldkostīmā zem augsta saulessarga un man uz acīm būtu apaļas, dārgas saulesbrilles. Kad es dotos pastaigā gar pludmali, es galvā uzsietu melnu lakatiņu. Kad es dotos peldēties, es nirtu kā nāra.
Es neiesauļojos.
Prom no Nezināmās pilsētas uz Nekurieni.
Gaidu nomākušās dienas, kurās brūnās, pērnās zāles pļavas kļūtu pievilcīgas. Gaidu pierobežas bedrainos, vientuļos ceļus, drūmos mežus, gandrīz cilvēku pamestās ainavas. Nepatīk saule. Pārāk karsts. Par daudz.
Šodien dedzināšu Koelju pēc Džastina Bībera sapņiem. Lasīšu ''Dzīves alkas'' un klausīšos mirušu cilvēku atstāto mantojumu - miroņu mūziku. Tā liek man ilgoties pēc platēm un piektā stāva dzīvokļa ar klavierēm, logiem priekšā aizvelkamajām drapērijām. Kāds vēl tā dzīvo. Tālu Parīzē. Mēs dažkārt sazvanāmies, bet ilgi viņam nav atlicis. Nomirs no cigāriem, tumsas un atmiņu smagās nastas.
Nu es smēķēju.
Mīļotā nāk ar maisiņu apelsīnu. Es zinu, ka viņu nemīlu. Viņa nemīl mani. Mēs esam tikai izbījuši klases biedri, paslēpušies koka namiņā, pils un mežonīgas dabas paēnā. Šad tad vizināmies ar mašīnu. Pērku Ievai plombīra saldējumu. Sekss ir mūsu labā draudzība.
Nezinu cik ilgi te palikšu. |
|