|
8. Okt 2009|23:42 |
Skatos uz nepilnīgo mēnesi, klēpī man guļ mans portatīvais dators, esmu izlaidies uz platās palodzes un no pudeles malkoju viskiju.
Es neko negribēju pateikt. Es nekad neko īsti negribu pateikt. Atšķirībā no... tas liek aizdomāties.
Es aizsmēķēšu cigareti un mani pārņems neziņa.
Kas tas varētu būt?
Nolādētās zvaigznes, nolādētā paranoja, nolādētā bezgalība. Tāds miers. Varu sajust sava melnā kaķa siltumu glaudam kāju pēdas. Viņš ir dzīvs un laimīgs. Vai ne?
Es sapņoju par pakāršanos pilnmēness naktī kādā tumšā mežā vai baltu tabletīšu sarīšanos. Es dažreiz sapņoju, ka esmu ieslodzīts psihiātriskajā slimnīcā. Vīri baltos halātos iesviež mani no vienas vietas polsterētā, netīri baltā, tukšā telpā. Viņi atraisa mana trako krekla piedurknes, un es sazāļots guļu uz mīkstās grīdas un skatos mīkstajos griestos. Tie lēnam griežas kā griežas pulksteņa rādītāji, ejot laikam. Manas lielās acu zīlītes saraujas.
Es mostos no zāļu stinguma un, samocīti kliedzot, sitos pret sienām.
Es tos saucu par sapņiem, bet patiesībā tie ir murgi, kas man pamazām atņem miegu. Tādēļ es dzeršu vēl. Kaut gan tas nepalīdz. |
|