|
5. Sep 2009|13:46 |
Caur mistiskām, neredzamām vecās Ulmaņlaiku mājas šķirbām svilpo drēgns vējš. Pusi dienas centos pret aukstumu cīnīties ar mātes adītajām vilnas zeķēm, nepārtrauktu kaķu bužināšanu un džemperi, bet aukstums pielavijās vēl klusāk par ļaunāko ienaidnieku (viņi tā nemaz nemāk (slikts salīdzinājums?). Izlēmu, ka nav jēgas cīnīties pret šo parādību. Jāatslābinās.
Tagad dzeru svaigi smaržojošu piparmētru tēju, satinies segā sēžu pie plaši atvērta loga uz lielās palodzes. Ārā gāž lietus. Patīk sekot lietuslāsēm ar skatienu un noklausīties kā svilpo vējš.
Varbūt rudens vēl nav atnācis, bet šis aukstums dzīvoklī ir ļoti pazīstams kā parasti, kad nekurina. Radiatoros otrajā guļamistabā ir manāma aizdomīga grabēšana. Mani kaķi skumīgi ņaud.
Nav īsti vasara, ne rudens. Vasarā staigāju virsjakā, bet pirmās septembra dienas bija aizdomīgi pilnas laipna siltuma. Patiesībā vasara pagāja nemanot. Patiesībā laika apstākļi šeit mani neuztrauca. Daži čīkst par to, ka tā arī nedabūjuši izbaudīt vasaru, bet es klusēju. Es dabūju to, ko gribēju. Patiesībā muļķīgi piebilst, ka es dabūju, ko vēlos. Tas ir pašsaprotami.
Tā nebija pludmale un ilga, bezjēdzīga gulēšana uz smilšaina dvieļa, tie bija naktsklubi ar krāsainām gaismām, moderna mūzika un nedaudz narkotiku vai mierīgi rīti uz plašas verandas piecpadsmit stāvus virs zemes, vai klusi, pustumsā slīgstoši krogi ar lēnu džezu un slēgtām kompānijām. Nav vajadzīgi īstie cilvēki, lai noķertu atmosfēru. Tā ir Ņujorka un tur man bija kārtojamas darba darīšanas, lai arī patiesībā viss bija viena liela ballīte. Savi pienākumi ir mums visiem, bet jo augstāk tu kāp jo vairāk priekšrocību tu gūsti. Ir jānes augsta atbildības nasta, jā, un, ja tu to spēj nest, ir arī vislabākie atalgojumi. Es nerunāju par naudu.
Par Latviju ārzemēs visi smejas. Es nesmējos. Neesmu patriots. Man ir pilnīgi vienalga, bet nekad nebūs neviena cita kā tikai manis latvieša, kuram patiešām rūpēs manas dzimtās zemes reputācija. Tomēr tagad mājās varu mazliet pasmīnēt. Situācija ir kā vislabākā traģikomēdija ar vistrulāko saukli - 'Mēs visi mirsim!'
Vasara nāca un gāja. Es biju ierauts dzelmē starp lielajām haizivīm. Nepaspēju pat attapties, kad tumsas pelde bija beigusies, atkal uzniru gaismā un man gribas smieties. |
|