|
4. Sep 2009|18:35 |
Sveiki. Tikko nolīja lietus un uzspīdēja jauna, sarkanzeltaina saule. Pa ielām braukā mazgadīgie uz saviem jaunajiem motorolleriem (par kuriem savā vecumā neuzdrošinājos sapņot), zem mana loga pāris stāvus zemāk jaunie cilvēki pulcējas dzeršanai... Beidzot kāpņu telpai jauns imidžs un ironiski, tik ļoti, ka pašam gribas smieties, bet acis meklē tās zināmās vietas kur agrāk rēgojās uzraksti par mani.
Ir piektdiena. Līs vēl. Ietīstos šallē (saaukstēšanās vīrusi neiet garām pat man). Pasmaidu. Pabužinu matus. Ik pa brīdim iemetu skatienu rokaspulkstenī. Drīz būs laiks doties pēc meitenes un tad tālāk uz kādu klusu krogu, kur iedzert un parunāties. Kārtējais randiņš, bet ir laba nojauta - vai nu tas esmu es, vai kaut kāda zemāka sajūta. Iespējams viss noslēgsies ar to, ka mums piesies bars abiem pazīstamu cilvēku, mēs piedzersimies un truli drāzīsimies. Lai arī kas notiktu, man ir laba nojauta. Šis būs labs vakars. Šī būs laba nakts. Man nav nekādu iebildumu diezgan 'skaidram' un vientuļam palīst zem vecās, mīkstās vilnas segas kopā ar saviem kaķiem. Es tā vai tā mazliet smaidītu.
Smaidu mazliet.
Gribu iegādāties vēl vienu pūkainu mājas radību. Man ir divas rokas, man ir divi kaķi, bet arī ar tiem nepietiek. Nespēju izvēlēties starp pundurtrusīti un šinšilu. Lai nu kā... tam jābūt kaut kam baltam un mīkstam. Naudas pietiek un labās gribas pār pārēm.
Ir laiks. Es iešu. |
|