|
16. Jun 2009|10:18 |
Es neesmu pārliecināts vai ir jēga diskutēt par slimnīcu, radiniekiem, cilvēkiem. Man ir trīs maltās gaļas pīrādziņi, kafija un bulciņas ar rozīnēm, kuras man izmaksāja mana pavecā radiniece.
Tagad man tiešām kaut kas jāieēd, izrādot cieņu svešai naudai.
Tādas ir tās radinieku problēmas. Kad viens mirst, visi raud un visiem ir žēl, bet, kad izrādās, ka viņš paliks dzīvs un kādu laiku nāksies šo cilvēku apkopt, kamēr viņš saņems spēkus, pēkšņi neviens negrib uzņemties atbildību. Tāpēc es esmu šeit. Es jūtos noguris, bet nogurums nemazina dusmas. Šo vīrieti labi nepazīstu, bet es gribu palīdzēt tikt galā viņa tuvākajiem (arī maniem) radiniekiem ar citiem radiniekiem. Vieni uzskata, ka viņš ir mirējs un, ka tikai pāris operācijas viņu var (varbūt) glābt, otri domā, ka tas viss ir ārstu blefs un grib viņu vest atpakaļ uz dzimtajām mājām.
Slimnieks ir slims, bet viņu jāved mājās. Viņš nemirs. Ārstēšanās nav palīdzējusi pret paralīzi, tāpēc es uzskatu, ka ir laiks to izbeigt. Savādāk viņš nomirs nevis no savas slimības, bet no zāļu pārdozēšanas. Mūsdienu muļķi to var saukt par stulbumu, jo ārsti taču dara brīnumus un ir pat dzīvību glābēji par attiecīgo cenu, bet es ticu tikai sev.
Kafija un cigaretes. Vai cilvēki kādreiz sapratīs, cik mazas ir viņu notievēšanas problēmas, attiecības, kuras kādreiz izbeigsies, un to vietā nāks jaunas, kas atkal liksies milzīga, nozīmīga traģēdija un materiālu lietu iztrūkums dzīvē, lai arī pēc pārdesmit gadiem tu būsi vien trūdošs līķis un pēc gadsimta kapu kopiņa, kuras krustu paspers un pieminekli apgāzis. Ha-ha-hā. Bet es sadegšu. |
|