|
25. Jan 2009|00:33 |
Tikko, atvēris logu, smēķēju un brīnījos kā pasaule var kļūt balta līdz pēdējam kristāliņam, ja ārā plus grādi? Uz ielām viss žļurgā, bet koki un krūmi balti, balti, balti... pat manu cigarešu dūmi nav tik balti.
Šovakar es sev sarīkoju vientuļo vakaru un tagad nakts vidū jūtos kā sasniedzis pilnību. Neizjūtu vēlēšanos ne pēc kā, izņemot pašam sevi. Man sevi vajag.
Biju aizmirsis cik viegli ir sevi iepriecināt un cik mierīgi vakari ir labi. Tikai cigaretes, karstie dzērieni un mierīga mūzika. Es varu padomāt, dzert un nepiedzerties, uzsmēķēt, bet nomirt citu dienu.
Patiesībā pēdējās dienās esmu ieskrējis rutīnā. Man nav bail, bet patīkami nejūtos. Taču es to labošu. Kaut vai sagrābšu labāko sievieti redzes lokā, likšu viņai savākt savas mantas un vākties pie manis, ja vien tas spēs glābt mani.
Nekas nenotiek. |
|