|
19. Jan 2009|19:14 |
Aizrautīgi vemju kopš vakariņu ieēšanas. Nu, jau vairs vakariņu nav. Viss esmu bāls kā palags, nosvīdušu pieri un bez elpas.
Jāuzsmēķē, lai nomierinātu nervus un, krampjos raustošo, kuņģi. Nu, jau viss. Vairāk nav nekā, ko vemt. Drūms garastāvoklis, jūtos ļoti noguris un nevesels, bet neiet uz darbu negribas.
Nesaprotu kā nespēju par to domāt tik mierīgi, nemulst, bet klusēt. Kāpēc? Pamostos savā gultā ar divām kailām sievietēm, bet manī tas neraisa nekādas emocijas. Es vienkārši izkāpu no gultas, pieliecos, lai pārvilktu segu pār abu krūtīm, un devos taisīt ēst.
Ko nevarētu teikt par viņām.
Jaukas, bet bija ļoti samulsušas un sarka kā mazas meitenes, atvainodamās par to, ka jāvelk mani krekli un džemperi, jo pašu kleitas nebija īsti praktiskas vēlām rīta stundām pēc perversa seksa. Pabaroju viņas ar kafiju, omleti, šķinķi. Parunājāmies. Jaukas patiešām. Iepazināmies no jauna, jo neviens neatcerējāmies kā nonācām pie manis mājās. Protams, visi atcerējāmies seksu.
Bet tas bija tikai sekss. Viņas aizgāja, es paliku un, mierīgi smaidot, dzēru kafiju pie virtuves galda. Pelēkbalta gaisma maigi un nomācoši bija ieslīdējusi manā virtuvē. Pannas, naži, trauki un galds. Krēsli.
Tas vēl ir tikai sākums.
Pārāk daudz vēstuļu draugiem.lv Aizvainojums, traģēdija, sekla ironija, satiksimies vēl, tu biji foršs, kā visas tev laizījās klāt līdz ''redzēju tevi aizejam ar tām divām lielpupainajām''. Viņas ir īstas krūtis un dvēsele. Bet to es gan nevaru teikt.
Savāds miers. Tās nav sadzertās trīs veidu zāles, tas esmu es. |
|