|
[12. Jan 2009|21:17] |
Pusaudžu sarunas zem mana loga ir tik smieklīgas. Šovakar mazās, pieaugušās meitenes runāja par ''drāzšanos''. Visām zobos cigaretes. Visām zobi sitās pret zobiem aukstumā. Vecāki mēdz būt tik ļauni, bet laikam ne tik ļauni kā likumi, kas aizliedz ''nepilngadīgajiem'' smēķēt. Tāpat viņi pīpēs. Es pīpēju. Visi pīpē. Manā dzīvē ir iestājies miera periods, ko man pēc ilgiem mēģinājumiem izdevās iegūt. Sajūtas brīvas. Iespējams ilgi tas nevilksies. Varbūt jau šo piektdienu atkal dzeršu, bet pašlaik esmu harmonijā ar sevi. Iņ un Jaņ. Drīz noteikti kāds aizsniegs mani ar nolādētajiem saziņas līdzekļiem, drīz man pietrūkst attaisnojumu un rupjību, pat gudrības. Neviens mani neglābs no cilvēku sabiedrības gūsta. |
|
|
Comments: |
"Neviens mani neglābs no cilvēku sabiedrības gūsta." izglāb pats sevi un pārcelies dzīvot uz latgales laukiem, kādā no mazajām būdiņām, ierīko sev naturālo saimniecību un dzīvo ne tikai harmonijā ar sevi, bet arī ar apkārtējo vidi. bet nē - modernā dzīve ir pārāk ērta. vai ne?
Zināji, ka lauku darbos nav nekādas romantikas? ''Neviens mani neglābs no cilvēku sabiedrības gūsta." - citēju pat sevi un varu piebilst, ka ''pat ne es pats''. Esmu tikai cilvēks. Arī ērta. Man patīk mans dzīvoklis.
"Zināji, ka lauku darbos nav nekādas romantikas?"
no sākuma nē, bet daudzu gadu prakstiskā pieredze to iemācīja | |