| |
[16. Maijs 2009|11:39] |
Šorīt pamostos pavisam vienkārši. Dzeru kafiju, ēdu salātus, pēc tam izkaros pa logu un pīpēju. Paskatos uz telefonu, uzsmaidu tam, jo tas vēl joprojām nezvana, paskatos uz savām mēbelēm un uzsmaidu tām, jo tās tikai eksistē.
Šodien neiešu ārā no mājas. Visas piecas dienas neesmu bijis mājās tāpat kā citus darba dienu gadus. Kāpēc iet? Lai kaut kur brīvdabā ceptu šašlikus, skraidītu pa pļavu, fotogrāfējoties pie katra grāvja draugiem punkts elvē dēļ, un noskatītos mietpilsoniskās cilvēku prieka izpausmēs? Tas ir garlaicīgi. Pat pusaudži vairs nav interesanti. Patiesībā arī tad, kad es biju tādā vecumā nebija interesanti. Varēja liet sevī litriem alkohola, drāzties, bet katra šāda izklaidēšanās reize ievilka dziļā attiecību purvā ar tiem, kuri ir tev sastādījuši kompāniju, uzlēkuši uz tava locekļa un tā tālāk...
Tā nu es uzaicināšu foršo lezbieti (ar ūdenspīpi)pie sevis, nopirkšu alu, zālīti. Man šī sieviete patiešām patīk. Viņa ir interesantāka un labāka par lielāko daļu sieviešu, jo viņai ir prāts. Viņa spēj domāt un runāt, vienlaicīgi izmantojot smadzenes. Ja visas sievietes tā spētu, es atkal gribētu pieteikt sevi orgasmu pasaulē par regulāru iedzīvotāju. Bet man liekas, ka tad neviens, izņemot mani vairs negribētu viņas mīlēt.
Paliekam tur, kur esam. |
|
|