| Nekā dēļ. |
[24. Mar 2009|20:04] |
Brīnišķīgi ir stāvēt trakojoša puteņa vidū un just kā sniegam līdz plivinās šalle, mati. Kā viss kļūst mitrs, sārts, balts un auksts. Es esmu līķis sniegputenī un manas rokas ir dziļi iebāztas pavasara mēteļa kabatās. Kaut kam jābūt drošībā šajos... šajā... Vienkārši kaut kam jābūt drošībā. Tā nevar būt mana galva, jo cepures es nenēsāju un mana auguma man arī nav žēl, jo tas ir tikai dzīvniecisks miesas un orgānu veidojums - grēka mājoklis. Bet pie Velna grēkus.
Tāds putenis. Tāds skarbums. Tāda žļurga zem kājām... Iebridu nelielā sniega kupenā un, lēnām apsniegot, blenzu kā pa mežonīgo ainavu pārvietojas tikpat mežonīgie tās iedzīvotāji. Ilgi tā nenostāvēju. Pie manis piegāja sīkās un paprasīja cigareti. Iedevu veselas divas. Būtu iedevis četras, bet tad es zaudētu savu autoritāti un kļūtu par ļurbaku.
Lai gan kāda autoritāte. Man kādas trīs, četras reizes ar nolādētajām sniega pikām (ja man būtu naudas kā spaļu, tad man būtu pohuj) gandrīz izsita logu, kas ir virs viņu pulcēšanās vietiņas.
Atkal sajutos kā kaķu tantiņa, jo raizējos par autoritāti un logiem, kurus neviens neizsita. Vēl tikai vajadzētu pateikt - Paldies, Dievam, šī ziema ir cauri. Vai arī - Nu, kad šī ziema beigsies? Tad, kad man izsitīs logus?
Bet, nu, laikam, būšu viņu varonis.
Ārā biju izgājis pastaigāties, ja atmet gudru runāšanu (rakstīšanu), kura tāpat nevienam nav vajadzīga. Kā parasti staigāju viens. Pastaiga nav pastaiga, ja es esmu viens. Savādāk tas ir darbs un meli.
Kas ir mainījies?
Nekas nav mainījies. Varbūt seksa ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu, bet narkotikas visu laiku aizmirstu, jo patīkamāk visu ir nodzert. Nedzeru ne vairāk, ne mazāk. Turu savu dzīvi savās ķepiņās. Es varētu atmest smēķēšanu jebkurā brīdī, ja to vēlētos, bet es to negribu. Cigarete ir mans draugs.
Patiesībā ne par to es gribēju runāt. Tomēr man ļoti patika parunāt.
Kas jauns?
Man vairs nav seksa. Es ņemu pauzi un vairs neņemšu šo vārdu mutē. Tusiņi kļuvuši mežonīgāki, gāzētais alkohols spraigāks, bet mūzika skaļāka. Par spīti visam cilvēki dzīvo un parauj līdz mani. Draugu, kuru patiesībā nav. Lieki uztraukumi, pūles. Es esmu. Man jau vienalga. |
|
|
| |
[24. Mar 2009|20:44] |
| [ | mūzika |
| | Aerosmith - Dream on | ] |
Es neko nejūtu. Neko nejūtu. Es mīnus sniegavīrs un pakaļā man oranžs burkāns, smagi, lieli sniega pupi, kas reiz vasarā bijuši piesārņota atmosfēra, un mīzalu spainis galvā, bet acis izbakstītas ar oglēm. |
|
|