|
11. Dec 2008|17:21 |
Es tomēr kaut ko pateikšu, jo jātup darbā līdz sešiem un jādzer kafija, un jāēd kūkas.
Kārtējā smagā darbdiena un sekretāres dziļais izgriezums ir kā funkcionāla viņas zemā pašvērtējuma līkne. Jāatgādina sev rītdien aizrādīt par etiķeti. Tā paliks akli visi klienti.
Tā nu mēs neesam kopā un nav tā cilvēku gaidītā happy ending. Tagad mani baigi nosoda viņas labākie draugi. Es esot riebīgs, neiecietīgs maita. Es jau neko. Nevaru tā vienkārši čakarēt prātu cilvēkam, kuru man nevajag. Bet esmu iemācījies nevienam to nepaskaidrot, jo neviens tāpat neklausas.
Nekā vairs nevaru izmest no galvas domu par Ziemassvētkiem. Gribētos atkal kaut kur aizbraukt un kārtīgi izsvinēties tur, kur ir sniegs, bet naudas nav. Pie tam visi jau lien pie savām ģimenēm. Tiem kuriem pašiem ir jau izpildīts vairošanās instinkts un tiem, kuriem nav naudas, bet vecāki ir.
Es jau varu darīt ko gribu. Bērnu nav, vecāki neapvainosies, nauda kaut cik ir. Bet izklaidēties izklaidējos pietiekami. Cik jau var. |
|