|
23. Nov 2008|22:14 |
Es jūtos tik pašapmierināts ar sevi, ka daži noteikti no skaudības nomirtu. Es esmu atlaidies krēslā, smēķēju, manus plecus apņem pleds, un mamma aicina nākamnedēļ braukt paēst kotletes.
Nerunāšu apkārt, jo tās ir tikai laba garastāvokļa blakusparādības. Es saprotu, ka viņa ir pārāk laba, naiva un 'saulaina', lai es viņu mīlētu. Viņa ir harizmātiska, un tieši tāpēc es uzķēros. Meiteni ar rozā brillēm skatījumā uz dzīvi man nevajag. Kaut... varbūt es pārsteidzos? Manā gultā vietas daudz, viņai ir labs augums, laiku ar mani neizniekos (ko nevarētu teikt par mani), viņa būs noderīga. Vēlāk man viņa apniks ar to, ka ir tik priecīga un naiva. Tā notiks, bet man vajag to, ko vajag. Ir ziema. Mēs visi meklējamies kā suņi. |
|