|
24. Okt 2008|16:00 |
Palikusi tikai viena stunda līdz mājās iešanai un esmu uzvilcis mēteli. Spiežu siltos vaigus pie mīkstās kažokādas apkakles un maigi ieelpoju mirušā dzīvnieka smaržu. Kādreiz viņš bija dzīvs, bet tagad ir vien mana bāluma un tumsas rota. Ārā ir auksti un man vajadzēja kaut kur ietīties, lai nenosaltu un izskatītos labi. Viņam vajadzēja mirt. Ceru, ka viņš mira mierīgi. Tas dzīvnieks tur kaut kur jūtas labāk nekā problēmu apkrautais es. Es labprāt mainītos vietām un slaistītos kaut kur ar saviem mirušajiem radiniekiem.
Es nezinu pat par ko domāt. Tā vienkārši sēžu un gaidu mirkli, kad drīkstēšu oficiāli iziet pa durvīm. Noskatos kā mana sekretāre taisās prom. Ātri, žigli. Rokā viņai ūdens pudele. Uz diētas vecene. Man patīk viņas bikses. Ceru, ka viņa netiks galā ar savu diētu un nekļūs iekārojama. Man kā priekšnieciņam jāpakavējas vēl mazliet. Šoreiz man jābūt labajam piemēram.
Drīz vāksies prom iedomīgais mačo, bet ne šovakar. Viņš ir tīri neciešams, bet tusēt var. Šovakar kopā ar vēl pāris večiem iesim uz klubu. Viņi grib noķert mākslīgo skaistumu. Neko citu jau tādi kā viņi (es arī?) nelaiž tuvumā. It kā skaisti, labi situēti, kopti vīrieši. Bet tikai mākslīgais skaistums... Viņas ir tukšas un skaistas kā manekeni. Patiesi skaistas meitenes, kurām nevajag ne firmas drēbes, ne garus nagus, ne tik ļoti izbalinātus, salmiem līdzīgus matus un mākslīgu skropstu kušķus, lai izskatītos neatvairāmi. Es uzskatu, ka viņas ir pelnījušas saieties ar mani un citiem puišiem, kas māk savu dzīvi un izskatu vadīt gan ārēji, gan iekšēji. Bet tos mačo jau neizmācīsi. Izlepuši kā dāmīšu kranči.
Uz šo vakaru man ir plāns - jāpasauc līdz tusēties māsīca kopā ar viņas draudzenēm. Baidos, ka meitenes, kam kaut kas nebūs perfekts, tiks aprunātas un apsmietas, bet es parūpēšos, lai viņām ir labi un slikti vārdi nenāk ausīs.
... es atlaižos, atlaižos krēslā un grozos, grozos... es jau zinu, ka iziešu uz ielas ar atvērtu mēteli, portfeli un kūpināšu Winston. Tad paskatīšos uz augšu un smaidīšu.
Nekad nebūšu juties tik apmierināts. Jau jūtos. Ir piektdiena, un visi sevi mīl, ja vien viņu dzīves nekalpo tikai darbiem, skolām un universitātēm. |
|