|
9. Okt 2008|18:13 |
Atceros to notikumu ar taro kārtīm! Toreiz man nenāca smiekli, bet tagad gan es smejos. Galu galā viņa ir prom, bet es savukārt šeit.
Es zināju, ka tai meitenei ir kaut kādas spējas, kaut kas vairāk par parastu māku likt kārtis un zīlēt, bet lielākoties tādas lietas ignorēju. Kam man sevi lieki satraukt? Dzīvot ar redzām lietām ir pietiekami smagi un, ja vēl spoki un tas kristiešu Dievs...
Mēs vēl toreiz bijām tikai vienkārši draugi, un viņa piedāvāja man izlikt kārtis. Es ilgi atteicos, tomēr beigās izdomāju, ka neko dižu jau tās man nevar pateikt, tāpēc piekritu. Daudzi teiktu, ka mani vienkārši pierunāja...
Bijām tikai mēs divi pie viņas dzīvokli un, kad viņa apsēdās pie galda, es nespēju novērst acis no viņas dziļā izgriezuma un apaļajām krūtīm. Viņa nekā nemanīja, jo bija pārņemta ar taro un, skatoties kārtīs, stāstīja to, ko it kā redzēja.
Es centos neskatīties, es centos skatīties visur tikai ne uz brīnišķīgajām krūtīm un klausīties tajā, ko viņa saka.
Te pēkšņi manu iekāres valdīšanas procesu pārtrauca, paceļot acis no kārtīm, un ieskatoties man acīs.
- Kārtis saka, ka tu mani gribi.
- NĒ! - es iebļāvos, un tas mani nodeva.
Brīdinājums: man pat nebija deviņpadsmit.
Vai nu viņa redzēja, vai arī nezinu, bet pēc tam sekoja sekss. |
|