|
29. Sep 2008|14:56 |
Pēc tādas vaļošanās darbs uzdzen sliktu garīgo. Ieslēdzos kabinetā. Viss. Manis nav.
Tā nedēļa uz 'slimības' rēķina pagāja pārāk ātri. Laikam, tāpēc, ka nešķirojām ne dienu, ne nakti. Viss balstījās tikai uz mūsu pašu gribu. Naktis bija dienas un dienas - naktis. Mēs abi bijām valdnieki pār laiku. Ko gribējām, to darījām. Mums nebija ierobežojumu, taču tagad man būs, atgriežoties šajā valstī un atceroties cik ir mana alga. Labi, ka vismaz ir mēneša beigas. Vispār ko ņurdu par naudu... mēneša beigas. Hmm... Kāpēc es to tikai tagad piefiksēju?
Parīze ir brīnišķīga pilsēta. Mazliet smirdīga un mazliet komerciāla. Domāju, ka daudzi to pārāk idealizē. Ir jau sūdi arī te, ne tikai Latvijā. Bet tas tā. Ne jau kultūras dēļ es atbraucu, bet gan tāpēc, ka gribēju izrauties un dzīvot pa īstam.
Kultūras dēļ brauc tūristi un paši nesaprot to cik nozīmīgi ir padzīvot to dzīvi, kas slēpjas zem ekskursijām un fotoaparātu zibšņiem. Tomēr es kopā ar draudzeni biju gan Luvrā, gan Eifeļtornī un leģendārajā katedrālē. Paši visu iepazinām, sen nebijām runājuši, un es jums teikšu, tā bija neparasta satikšanās labiem draugiem. Protams, pa vidu mākslai un viesnīcai (kurā mēs tikai vienu rītu pamodāmies skaidrā), mēs izklaidējāmies uz nebēdu. Manas angļu valodas zināšanas ir labas, mazliet māku franciski un itāliski. Nebija problēmu ar draudzenes franču draugiem.
Trīs vakarus izklaidējāmies pie franču bohēmistiem.
Starp citu mums bija kopīgs numuriņš. Jā, mums nav kompleksu. Nē, seksa nebija.
Vispār šampanieti ilgi negribēšu redzēt, bet bohēmas smago smaržu sajust vēlētos vēl un vēl. Parīzē ir pavisam savādāk. |
|