|
17. Sep 2008|10:00 |
Auksta diena. Uz darba galda jāiededz lampa, un monitors spiež acīs. Viss birojs ir gaismās, un mēs latvieši izskatāmies pēc zemākā līmeņa ārzemju biroja darbiniekiem šādā izgaismojumā. Varam lepoties.
Man patīk novērot, pabraukušam ar darba krēslu pret stikla sienu. Dzeru stipru kafiju un neviens nevar man piesieties par to, ka skatos. Drīzāk uzsmaidīs. Es nemaz nedaru neko sliktu... tikai skatos... nevainīgi skatos.
Man nav miera. Man liekas esmu kaķis. Liels, plēsīgs lūsis. Iekšā ņurd kaut kas tāds... Liekas, ka esmu savādāks, un laternas spīd pretīgi dzeltenas kā izšķīdis olas dzeltenums. Šķiet, māku tikai vairs domāt par sūda sīkumiem.
Smirdīgs sūds... man jātiek prom!
Zinu, pats esmu vainīgs, ka izniekoju savu atviļnājumu. Visu laiku tikai pa mājām, krogu, bordeļiem, gultu, prezervatīvu un pudeļu kaudzēm. Taču tā brīvā laika ir tik maz... tik maz... man ar mēnesi ir par maz. Katra diena mājās ir svēta. Braukt kaut kur, kad gribas pasēdēt mājās?
Domā! Domā... Izdomāju! Es varētu kļūt slims, dabūt slimības lapu un... aizlaisties uz Parīzi! Un, ja es vēl varētu sarunāt randiņu Parīzē ar Itālijas draudzeni. Ja viņa nepiekristu, es paaicinātu līdz sievieti, ar kuru ir labi un kura drausmīgi daudz strādā pēdējā laikā, līdz. Varētu ņemt viņas abas, bet man bail, ka zinu kādas ir sievietes... Visu nevar reizē gribēt. Ja nu vienīgi viņa paņemtu savu veci līdz...
Duraks! Man nemaz nav jādzīvo uz slimības lapas, es vienkārši prasu nedēļu brīvu un laižos! Vot! Es arī varu kā citi!
Ja man būtu ģimene, es to nevarētu atļauties. Paldies, svētajiem, vai kas tur... ka neesmu precējies un jebkurā dienā varu izdomāt aizlaist uz Parīzi.
Doma ir laba, bet kā lai to visu sarunā? |
|