Grāmata

Okt. 21., 2012 | 09:56 pm

Alfrēds Dēblīns. Berlīne, Aleksandra laukums.

Nosaukums ir mānīgs, jo grāmata nav par pilsētu. Primāri tā, protams, ir par cilvēku un viņa ceļu. Tomēr Berlīnes tur ir ļoti daudz. Rodas tā magnētiskā sajūta, ka šo pilsētu nav iespējams pamest un pat viens laukums atkal un atkal ievelk sevī.
Sen nebiju lasīju romānu par ne-mūsdienām, un mana iztēle visu laiku kaut kur iestrēga, jo es es nezināju, kā to visu vizualizēt. Turklāt teksts ir ļoti, ļoti vizuāls, audiāls un aromātisks!

"Viņš iet pa pilsētu. Tajā ir daudz lietu, kas var izdziedēt cilvēku, ja vien sirds ir vesela."
/A.D./

"Un Aleksā notiek arī daudz kas cits, bet galvenais: tas ir turpat, kur bijis. Un ļaudis staigā pa to krustu šķērsu, un ir šausmīgi dubļi, jo Berlīnes maģistrāts ir tik cildens un humāns, ka ļauj sniegam pašam peu à peu liegi izšķīst dubļos, lai neviens nedomā tam pieskarties."
/A.D./

"Bet cilvēks, tam, ziniet, ir acis, viņā iekšā ir daudz kas un viss jukjukām; viņš var un ir spiests izdomāt velns zina ko (viņam ir šausmīga galva) par to, kas ar viņu ir noticis."
/A.D./
Tags:

Link | ir doma {3} | Add to Memories