Grāmata
Jan. 8., 2012 | 04:54 pm
Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša.
Skaisti, viss tik daiļi un trausli. Veca māja ar čīkstošām kāpnēm un saplaisājušām flīzēm, jāņogas, kas aiz sērām no sarkanām kļūst baltas, ābeles, kas aiz kaisles uzzied naktī. Un visas tās sievietes - tādas, kāda es vēlētos būt.
""Kāds izskatās dārzs ziemā?" es jautāju mātei, slidotājai, kuras vārds atgādina slieču skrāpēšanos pa ledu."
/K.H./
"Paraustīju plecus un cauri dārzam lēnām gāju uz durvīm. Iedama gar rozēm, konstatēju, ka vakaros rozes smaržo grūtsirdīgāk nekā dienā."
/K.H./
Skaisti, viss tik daiļi un trausli. Veca māja ar čīkstošām kāpnēm un saplaisājušām flīzēm, jāņogas, kas aiz sērām no sarkanām kļūst baltas, ābeles, kas aiz kaisles uzzied naktī. Un visas tās sievietes - tādas, kāda es vēlētos būt.
""Kāds izskatās dārzs ziemā?" es jautāju mātei, slidotājai, kuras vārds atgādina slieču skrāpēšanos pa ledu."
/K.H./
"Paraustīju plecus un cauri dārzam lēnām gāju uz durvīm. Iedama gar rozēm, konstatēju, ka vakaros rozes smaržo grūtsirdīgāk nekā dienā."
/K.H./